Tad nu mans stāsts :)
Ceturtdienas vakarā sapratu, ka kontrakcijas paliek regulārākas. Tā kā iepriekš jau 2x bija bijušas viltus trauksmes (paliek regulārākas, taču tad pēkšņi pazūd), tad īpaši nopietni neņēmu līdz starpība bija jau 2-3 min..Slimnīca mums tuvu, nebija jāraizējas, ka piedzims mašīnā :-D
Aizbraucām..teicu, ka es būtībā tikai paskatīties, kas un kā. Bet mani uzreiz jau uzņēma nodaļā.. domāju - nu gan! Aizejam ar vecmāti paskatīties, viņa pasaka, ka dzemdības ir sākušās, bet ir pats, pats sākumiņš. Noliek mani gulēt un gaidīt, saka, ka nākšot vēlāk, pēc apm 3 h. Pagāja 2h, es sāpēs vnk locījos un bļāvu kā mama bear :-D vīrs saprata, ka tas nav normāli, jāiet saukt vecmāti. Izrādās, ka man rekordātrumos tur viss notiek un tūliņ jau uz galda varam kāpt. Tā nu pāris stundiņu laikā jau satikos ar savu bērniņu. (l) Pavisam negaidīju tādu nakts pavērsienu, jo vecmāte teica, ka dzemdību aktivitāte noteikti sāksies uz rīta pusi tikai.
Kopumā dzemdības bija pasmagas, jo bebis ļoti liels..gandrīz 4,350 kg.Protams, kā tad nu tur bez plīsumiem :-( bet gan jau atgūšos. Galvenais, ka mazajam viss ok un iztikām bez kaut kādiem vakuumiem, stangām, neparedzētiem ķeizariem utt.
+ Paradoksāli, jo iepriekš teicu, ka noteikti EA neņemšu, bet dzemdību laikā kādas 3x bļāvu, ka gribu anestēziju, bet vecmāte par laimi teica, ka bebis tūliņ jau ārā, kāda tur anestēzija (viņa gados, pieņemu, ka vnk negribēja, ka tērējos lieki).. Nu, vai arī vīrs pakratīja galvu, ka nevajag gan :-D nezinu. Tās sāpes bija kaut kas ārprātīgs, tajā brīdī visu pasaules naudu biju gatava atdot! :-D Bet tajā brīdī, kad uzlika mazo uz vēdera, viss aizmirsās..tikai žēl, ka to brīdi atceros kā pa miglu, jo man jau gandrīz ģībonis nāca..
Nu jau esam mājās un cīnamies ar brūnajiem lāčiem un strūklakām (puika). Pašai vissmieklīgākais liekas tas, kā man trako hormoni. Vienā brīdī apraudos no laimes, ka man ir dēliņš (l) un jau nākamajā raudu, ka vīrs noteikti mani vairs tādu nemīlēs utt. :-D:-D:-D