Grūtnieču BEZTĒMA

Brazil, es negāju pie ĢĀ. Pierakstījos pie ginekoloģes, reģistratūrā arī neteicu kādam mērķim eju. Bet es aizgāju pārāk ātri, tad biju 5. nedēļā. Daktere tikai izčamdīja, apstiprināja, ka dzemde ir palielināta un pierakstīja mani uz 10. nedēļu :)
Maggi, mums ar draugu abiem 22. Tagad reizēm iezogas man sajūta, ka varējām nedaudz nogaidīt, bet šķiet, ka tās ir vienkārši bailes no nezināmā. Tajā pat laikā liekas, ka viss ir labi - abi jauni, veseli un enerģijas pilni. Bet vispār es piekrītu Anne Shirley, ka svarīgākais ir satikt īsto cilvēku ar kuru kopā gribās bērniņu radīt, gaidīt un audzināt.

īstais cilvēks ir (l)
No sākuma vajadzētu noprecēties laikam :D

22 gados piedzima mazais. :)

Kā drauga mamma teica, galvenais ir ģimene un tad arī viss pārējais būs. Un jā, ir mazais un dzīve sāk lēnām nokārtoties. Salīdzinot ar pagājušo gadu, kas mums finansiāli bija briesmīgs, tad šogad paliek labāk jau. :)

Ehh, man precēšanās nedaudz sāpīga tēma(s) Es arī gribēju sākumā apprecēties un tad taisīt bēbi. Tieši kādu nedēļu pirms uzzināju, ka esmu stāvoklī, dzirdēju drauga un mana brālēna sarunu (pilnīgi netīšām) par manu bildinājumu. Tad likās - nu forši, saderināsimies, apprecēsimies un ķersimies klāt. Bet bēbis pieteicās tad, kad pats, laikam, uzskatīja par pareizu. Nu nekas, nav jau tā, ka baigi par to pārdzīvoju, bet ir tāda maza škrobe par sava plāna 100% neizpildīšanu :D

Līdz mazuļa ienākšanai mūsu dzīvē, nemaz nedomājām par precēšanos. Nu mīlam viens otru, bet tas mums nebija tik svarīgi. Tuvojās mazuļa dzimšana un draugs jau sāka runāt par precībām. Piedzima mazais šis uzreiz teica, ka drīzumā vajadzētu tomēr apprecēties. Tā runas līmenī domājām nākamgad to izdarīt, bet tomēr gaidu to bildinājumu, lai zinu 100%, ka viņš to vēlas. (l)

Piekrītu meitenēm, kas saka,ka vecums nav noteicošais, dažs labs nebūs gatavs arī 40 gados. :)
Par mani runājot, man ir 24, draugam 29, abi jūtamies pietiekoši nobrieduši mazulim, lai gan viņa pieteicās par lielu pārsteigumu mums abiem. Šķiet, ka vienkārši bija pienācis īstais brīdis. (l)

Man mazais piedzima 24 gados, uzskatu, ka priekš manis bija īstais laiks. Katram tas laiks un vecums cits, tiešām galvenais, ka īstais cilvēks blakus :)
Mums sanāca apprecēties, kad mazais jau bija pieteicies :)

Man ir 21 un ir pirmais. Abi jauni vēl, bet par bērnu jau kādu laiku sapņojām,jo esam riktīgi ğimenes cilvēki. :)

Bija 22 kad piedzima. Par agru noteikti neliekas, bet gluži agrāk arī negribētu. Draugam ar 22 un arī gribēja agri pirmos bērnus, lai ir spēks ņemties ar viņiem un laiks vēl kārtīgai otrajai jaunībai paliek.

Apkārt tik viena uzdrošinājās, ko skaļi pateikt, no sērijas - vecākiem līdz 30 gadiem nav ko saviem bērniem dot...dura, nu.

Labākā draudzene jau 24h slimnīcā dzemdē, arī ar pirmdzimto. Jau 6h nav devusi ziņu, ceru, ka viss abiem labi (l)

(l) prieks dzirdēt, ka mazie dzimst!

Man 22 gados piedzima. Priekš mums perfekti :)
Šodien tikkām ārā no slimnīcas, juhū (l)

Tas esošajām un topošajām mammām jautrākam vakaram (l)

http://dieviete.lv/ko-nokluse-mammas-visa-patiesiba-fantastiskas-karikaturas/

Šodien biju uz otro USG. Bēbuks bija tik aktīvs, ka dakterei bija grūti kaut ko apskatīt/nomērīt :D tā arī palikām bešā un neuzzinājām kas tad nu būs, kā arī dažas lietas tā arī nevarēj kārtīgi apskatīt, tapēc pēc nedēļas vai divām būs jādodas atkārtoti. Bet visu ko varēja apskatīt - teica ka viss kārtībā... Tas galvenais :) tagad gaidam paziņojumu uz nākošo USG, ar cerību uzzināt, he! :)

vecākiem līdz 30 gadiem nav ko saviem bērniem dot...dura, nu.

Toč dura(e) Galvenais, ko vecāki savam bērniņam var iedot, ir sirdssiltums un mīlestība. Un tam nav vajadzīgs noteikts vecums.

Katram tas notiek citādāk, ir draudzenes man, kurām 25 gados jau trešais bērns, ir tādas, kuras pat par to nedomā un ir tādas, kā es, kurām 25 gados pirmais. Uzskatu, ka tieši man tas ir īstais laiks, jo esmu pietiekami nobriedusi un gatava būt par mammu, man nav tāda sajūta, ka es nezinu, ko es darīšu. Zinu, ka galvenais, ko bērniņam vajadzēs, būs mana mīlestība, un nauda, mantas un citas materiālās lietas par kurām visi vienmēr domā vispirms, nāks otrajā vietā. Lai gan ar to arī nav problēmu. ;-)

Meitiņa piedzima, kad man bija 21 un vīram 31 gads. Plānota nebija, bet uzzinot, gaidījām nepacietīgi un jau mīlejām neizmērojami. Gatavi uz to konkrēto mirkli tomēr nebijām, bet mēs iemācījāmies, adaptējāmies un pamanījām savu redzējumu. Bērns nav traģēdija -tas ir vēl viens cilvēciņš ģimenē, ar kuru veidot attiecības :)
Ja nāktos dzīvot vēlreiz, es noteikti nemainītu meitas dzimšanas faktu savos 21. :)

Zinu, ka gribu vairāk par vienu atvasīti, tomēr ļaušu mazajai dvēselītei lemt pašai par savu ienākšanu pasaulē. :)

Meita man piedzima, kad tikko palika 26, vīram 27.
Tagad saprotu, ka bijām gatavi tieši tad, un ne agrāk. Mums ar vīru ģimenē bērniņi ir ļoti svarīgi, plānojām tos tuvākajā laikā. Pāris mēnešus pēc kāzām paliku stavoklī, un laikam mana māsa "daļēji" mums palīdzēja saņemties :D
Septembrī paziņoja, ka ir stāvoklī, un man bija tāds suppppperprieks, bet iekšā bija tada sajūta- Kā, es taču domāju, ka būšu pirmā :D

Mums ar vīru bija 27 un pusgads pēc laulībām, kad pieteicās mūsu meitiņa. Tagad jau meitai pie četriem mēnešiem, veselīga, "aug griezdamās"

Esmu 25 gadus veca, draugs ir 29 gadus vecs, atkarīgs, kad piedzims būs vai nu vēl 29 vai jau 30.
Sanāca tā nejauši, nebijām redzējušies visai ilgi :D Un es visai priecājos, ka esmu visiem sagādājusi pirmo mazbērnu un mazmazbērnu hahahahaa

Man piedizma 30 gados. Un pat šobrīd šķiet, ka es vēl īsti tam nebiju/neesmu gatava :D Man vispirms gribējās kārtīgi izceļoties, iztrakoties, sasniegt dažus dzīves mērķus un tad ķerties pie ģimenes dibināšanas :-) Man ir vēl vairākas draudzenes, kam šajā vecumā bērnu nav. Tā kā tas piemērotākais vecums ir ļoti individuāla lieta :)