Nu mana pieredze ar diviem bērniem ir tāda, ka nav vienādu bērnu! :D Viens gulēs, cits negulēs - un tas nav atkarīgs no ēdiena, zobiem, karstuma, aukstuma, gultiņas vai kādiem cities faktoriem (lielākoties), bet vnk tāds bērns un viss. Mans puika (otrais bērns), no sākuma naktīs negulēja pāris mēnešus, tad kādus 4 mēnešus gulēja visu pilnu nakti, tad nāca zobi - ar traku caureju un temperatūru, īdēšanu un niķošnos. Tagad ir ik pārnaktis - kad guļ visu nakti, vai pāris reizes mostās uz ēšanu. Ar meitu bija pavisam savādāk. Zobus vispār nemanīju. Secinājumi? Māte viena, apstākļi tādi paši, pieeja nemainīga, bet bērnu uzvedība un režīms, jūtīgums atšķiras. Tāpat atšķiras arī dzimums un par šo varu komentēt - ka puikas no meitenēm tiešām atšķiras pašos pamatos teju it visā. Man abi bērni ir gudri un mierīgi, bet redzu, ka puika informāciju saprot un uztver savādāk, viņam ir pavisam cita pieeja lietām, nu un - arī mācās nedaudz lēnāk. Teiksim tā - stāvēt sāka jau 6 mēnešos, bet no dīvāna joprojām nemāk pareizi nokāpt, lai cik reizes ir rādīts un skaidrots (šobrīd astoņi mēneši). Meita - stāvēt sāka krietni vēlāk, bet no dīvāna nokāpt pareizi iemācījās pēc vienas rādīšanas reizes. Tas ir tiki tāds neliels piemērs... Mantiņas: meita tās ļoti rūpīgi grozīja un pētīja, kamēr dēls - dauza un mēģina plēst, lai saprastu kā tas darbojas.
Tāpēc visām tām, kuras tik ļoti slavē savu vienīgo supermierīgo bērnu, kurš vēl piedevām ir meitenīte - priecājaties, bet neesat naivas. Tas nav jūsu nopelns! Ja būtu divi vai vairāki bērni, situācija varētu izskatīties pavisam savādāk, jo bērni ir dažādi paši par sevi.