Ja pastāstu, kā pareizi, tad seko klasiskais "manā laikā tā bija un visi veseli".
Par bučošanu - bet kāpēc IR jābučo?? Jūs arī visus radus/draugus bučojat un ņurcat? Es personīgi sabučojos tikai ar draudzenēm, kad satiekamies... bērns, manuprāt, nav citādāks. Ne tas ir higiēniski, ne pareizi no psiholoģiskā viedokļa. Un par to gaidīšanu, uztraukšanos un tā tālāk - priecājos par ģimenēm, kam tā ir, bet tā noteikti nav visiem. Kā arī, omītes neko nesaprot no hendlinga un ņem bērnus nepareizi - kāpēc man tas jāļauj? Ja pastāstu, kā pareizi, tad seko klasiskais "manā laikā tā bija un visi veseli". Man, piemēram, ir svarīgi, lai viss notiek pēc mana prāta, jo ES esmu atbildīga par bērnu nevis kāds cits... ja uzskatu, ka nav jābučo, nav jāņem rokās, tad tā arī būs, jo manā skatījumā tā bērnam ir labāk un punkts. Nedomāju, ka tas mainīsies kaut vai ar ceturto.
Vēlāk ja dēls ļaus lai bučo, bet pagaidām kamēr zīdainis nē! Varbūt tie ir stulbi tarakāni mana galvā, bet viņi ir manējie un pagaidām tā dzīvoju
Ja cepas, tad cepas: Kāpēc visiem vienmēr patīk izteikt pesimistiskas prognozes sakarā ar bērna audzināšanu? Kad es vēl gaidīju mazo, tad visi teica, ārprāts, gatavojies, būs ļoti, ļoti grūti, naktis negulēsi, uttt. Piedzima meita, jā sākumā nebija viegli, bet kopumā viss ir skaisti- pa dienu mazā ir samērā mierīga, naktīs neceļas. Tagad sāk biedēt par nākamo posmu: Pagaidi, tulīt sāksi piebarot, sāksies baigākās vēdersāpes, nāks zobi, naktis negulēsi un vispār būs ļoti grūti un, ka bērnam augot kļūs arvien grūtāk. Es saprotu, ka tas tā varbūt būs, bet vai tad viņi nesaprot, ka bērna audzināšana nav tikai vienas vienīgas grūtības, bet tas ir arī liels prieks? Par to kaut kā neviens nerunā. Es šito biedēšanu nesaprotu...
Wee, un ka patika? Ko tur dara ar mazajiem? To,ka muzikāla nodarbība, to es saprotu,bet vari lūdzu sīkāk pastāstīt?
Ja ar bērnu viss kārtībā, tad viņš nav jāved pie fizioterapeita, jo bērnam var izraisīt pazeminātu tonusu, kas ir vēl sliktāk kā paaugstināts