Ja cepas, tad cepas: Kāpēc visiem vienmēr patīk izteikt pesimistiskas prognozes sakarā ar bērna audzināšanu? Kad es vēl gaidīju mazo, tad visi teica, ārprāts, gatavojies, būs ļoti, ļoti grūti, naktis negulēsi, uttt. Piedzima meita, jā sākumā nebija viegli, bet kopumā viss ir skaisti- pa dienu mazā ir samērā mierīga, naktīs neceļas. Tagad sāk biedēt par nākamo posmu: Pagaidi, tulīt sāksi piebarot, sāksies baigākās vēdersāpes, nāks zobi, naktis negulēsi un vispār būs ļoti grūti un, ka bērnam augot kļūs arvien grūtāk. Es saprotu, ka tas tā varbūt būs, bet vai tad viņi nesaprot, ka bērna audzināšana nav tikai vienas vienīgas grūtības, bet tas ir arī liels prieks? Par to kaut kā neviens nerunā. Es šito biedēšanu nesaprotu...