Sveikas. Ik pa laikam lasu šo diskusiju,jo ir aktuāli,bet pati iepriekš nepiedalījos diskusijās,jo vienīgis,kas uztrauc, ir dzemdības,bet tas bija vēl tālu. Bet nu jau iet 32. nedēļa un saprotu, ka tas brīdis nav aiz kalniem. Gribētu pieredzes stāstus bez nosodijumiem. Man tiešā vārda nozīmē ir fobija no dzemdībām, tikai diemžēl Latvijā sastopos ar totālu neizpratni un nosodījumu,ka ieminos par plānotu ķeizaru. Man domājot par tām sāpēm un ko tur noliegt,samērā bieži ir plīsumi pēc dabīgajām dzemdībām, birst asaras. Un tas nav grūtniecības hormonu ietekmē,mani šis jautājums ir nodarbinājis jau daudzus gadus un pat nezinu kāpēc,tie noteikti nav citu briesmu stāsti kā man daudzi grib iestāstīt. Vēl varētu piekrist uz dabīgajām dzemdībām,ja epidurālā anestēzija iedarbotos labi,to iedotu uzreiz,nevis gaidītu notektu atvērumu. Vēl saka,ka ja bērns nav liels, nu ap 3kg,tad dzemdības varētu būt vieglākas,bet tas arī neesot fakts. Tāpēc tām,kas ir ņēmušas epidurālo anestēziju,lūdzu padalieties ar pieredzi vai tešām atsāpina,jo man pāris draudzenēm īpasi viņa neiedarbojās. Un tām,kam bija ķeizars, vai tiešām r tik traki,kā stāsta,ka nedēļu nevarot pkustēties un aprūpēt bērnu? Gribētu dzirdēt tiešām savu un godīgu pieredzi,lai tas man palīdzētu pieņemt lēmumu.