Paldies, khkh un minkalinka! :)
daydreamer, es par vecmāti tikai uz īsu mirkli iedomājos grūtniecības sākumā, bet kaut kā tā vēlme galīgi izplēnēja. Nemaz nevaru iedomāties, ka man kāds bāztos virsū ar savu pārlieko uzmanību. Man pietika, ka manējais klusi sēž stūrītī un dara kaut ko tikai tad kad es viņam ko saku, nevis nāk man uzbāzties un stāstīt kā to, kā šo labāk (kā noteikti darītu vecmāte, jo viņai taču par to maksā). Man bija ļoti grūti būt pieklājīgai pie tām sāpēm un negribētu svešu cilvēku sev klāt. Man jau sāka sāpēt vēl trakāk dzirdot, ka kāds man taisās kaut ko jautāt un vēl sagaidīt no manis atbildi. :D Principā, nē, uzmanības man nepietrūka un novārtā atstāta netiku, bet varbūt tas arī tādēļ, ka nebiju pavisam viena.