Kā mums ar mazulīti gāja.
...kaut kā sev ieborējusi, ka man būs piens, līdz ko bērns būs uz vēdera. Ha, ha. Labi, pirmo diennakti bēbis aprod ar zemes dzīvi, vairāk meklē mammas ķermeņa siltumu, nekā koncentrējas uz ēšanu. Pie krūts, protams, jāliek.
Diena nr.2 bija īsts murgs. Jo piena man nebija. Un tas, ka bērniņam kunģītis ir tikai 5ml, nu to ir vieglāk stāstīt otram, nevis dzirdēt, kā klārē Tev. Meitiņā ķērca pie pupa, nokliegusies kā sarkana magone. Tas bija naktī, un gadījās laba nakts māsiņa. Viņa atnesa maisījuma pudelīti, bērns nomierinājās un kaut cik pagulēja. Māsiņa mani nomierināja, teikdama, ka piens sāk normāli parādīties 3.dienā, ka noteikti varēšu barot savu mazuli ar krūti, ir tikai jāpaciešas. Vēl visa nākamā diena bija mokoša, atsāpes plusā, atkal izēdām pārias pudelītes maisījuma....un tad es sāku sajust, ka bērns paēd no mana krūts piena. Fantastiska sajūta.
Bet bija māsiņa, kas mani nosodīja, ka es dodu pudelīti, ka noraudāju kārtīgu simfoniju. Pilnīgs hormonu dullums, to gan izbaudīju. Tāpat kā Saulei, man likās, nu kas es par māti un kad vēl kāds konkrēti norāda...
Mums jau 5 nedēļas, vēl ēd krūti. Bet es jau te dažas lapas iepriekš veicu aptauju par maisījumiem. Man visu laiku iekšā sēž nemiers, ko nu, ja bērnam ir par maz, ja es ssastresošos un piens pazudīs. Jā, tādas nelietīgas domas skraidelē bēniņos. Tāpēc cenšos ieturēt vēsu prātu, ha;-) bērns tak jūt mammas stresus.
Centīšos pēc iespējas ilgāk savu pupa zaķi zīdīt. Svarā ņemas, ir omulīga. Tikai mammai brīžam tarakāni.
Turies, Saule! Tu tāpat esi un būsi labākā mama savam bērnam. Kā saka mana pediatre-tā ir tikai mammas 'darīšana', kā barot savu bērniņu :-)