Man šodien riktīgs Baby brain. Braucu uz centru, skatos nak 3. autobuss. Viss forši, nopriecājo, ka nav ilgāk jāstāv pieturā, jo lietus. Tieku līdz Stockmann un tur saka, ka nākamā pietura "Stacijas laukums - galapunkits". Man tāds šoks, kāds vēl galapunkts, 3. autobuss iet uz Purvciemu vai Pļavniekiem (man vajadzēja līdz Ģertrūdes ielai tikt). Domāju, jau ka kaut kas ir sajaukts paziņojumā, bet nē, griežās arī uz stacijas laukumu. Izkāpju arā un skatos - tas ir 8. autobuss ne trešais :-O:-D pasai dusma par lieki iztērētu biļeti un savu acu miglu:-D braucot mājās lasīju vairakkārt kas rakstīts nosaukumā. Un vēl tramīgi iekāpjot paziņojumus pētīju :D
Šodien pirmo reizi uzvilku biezo rudens mēteli un man puncis pazuda kat gan mētelis ir krietni uz auguma. Protams sabiedriskajā ar sēžamvietu uzreiz ir kā ir (kaut gan arī tad, kad var redzēt cilvēki nelaiž). Šodien pat pati palaidu sava vietā omi, jo neviens cits necēlās, bet ome tiešām bija veca un grūti nostāvēt. Tā arī visi turpināja sēdet un es paliku stāvot (man 29 nedēļas, puncis nav liels, bet sabiedriskajā ir grūti nostāvēt ilgaku laiku, turklāt palielinātā tonusa dēl nav ieteicams).
Šeit jau kaut kad runājāt par to kāda attieksme ir sabiedriskajā transporta pret grūtniecēm. Es pati braucu ļoti reti, tikai uz vizītēm pie dakteres. Un tad nu nācies izjust to uz savas ādas arī, kad visi vioenkārši nopēta punci, bet nepiedavājās palaist. Vienreiz sanāca stāvēt pie kādas sievietes krēsla. Bija acīm redzami, ka man grūti paliek, bet viņa nosēdēja līdz pat brīdim, kad autobuss apstājās viņas pieturā. Nu vismaz būtu palaidusi apsēsties jau tad, kad saprata, ka nākamā ir viņas pietura, jo tās jau nav pusstundas attālumā viena no otras. Nosēdēja līdz brīdim, kad vēras vaļā durvis un izspraucās man garām. Man kaut ka šķiet nepareizi tas..