Oskarotās filmas

caroli, par Birdman - pirmkārt, man nešķiet, ka filmai vajadzētu kādu globālu jēgu. Laikam mani pat drīzāk valdzina subjektīvisms, neparastas situācijas un cilvēki. Man patika, ka mani pārsteidza, parādīja cilvēkus un situācijas, ko es citur neredzētu. + Edvarda Nortona tēlojums bija perfekts tai lomai, un man ļoooti patika neparastais operatora darbs par ko arī vienu "Oskaru" filma dabūja.

Starpcitu, man būtu interesanti dzirdēt viedokļus no tiem, kam patika Birdman, kas tieši bija tas, kas jūs tur valdzināja.

Pēc pieredzes gan novērots, ka šādi skaidrojumi tik un tā nedarbojas :) Nu nevar saskatīt, saprast un izjust to, ko piedzīvoja otrs, mani pašu tas bieži moka.
Bet nu varu mēģināt - mani valdzināja filmas neparastā valoda, atmosfēra un vizuālais noformējums, valdzināja mežonīgie bungu ritmi, prātam neaptveramais operatora darbs (ilūzija, ka visa filma ir nepārtraukts kadrs), valdzināja maģiskais reālisms, valdzināja fantastiskā viegluma, eksperimenta un improvizācijas sajūta, tas, ka visa filma šķita kā tāda burvīga nejaušība. Valdzināja tās traģikomisms, tās melnais humors, tās skaudrums, ironija, daudzie simboli un metaforas (daudz ko var pamanīt, tikai skatoties otro reizi)... un aktieri... par aktieriem vispār atsevišķa eseja!
Galvenā varoņa stāsts kļuva par manējo, būtībā tas stāsts ir pārpasaulīgs un mūžīgs, par EGO, par eksistenciālu identitātes krīzi, par tiekšanos pēc slavas, pielūgsmes, svarīguma, pēc PALIEKOŠAS VĒRTĪBAS - procesā neizbēgami pazaudējot izpratni par mīlestību, pazaudējot sevi pašu. Un kur nu vēl fenomenālā satīra par Holivudas izklaides biznesu versus Brodveju kā mākslas citadeli, tā saruna starp Kītona varoni un teātra kritiķi ir pēdējā laika labākais dialogs kino!!!
Visa filma pulsēja, rezonēja manī... pēc tam gribējās pacelties gaisā un lidot :) Smējos un raudāju.
Priekš manis šis darbs ir viens no modernā kino šedevriem. Taču ļoti labi aptveru to, ka tas ir pamatīgs gaumes jautājums, ka citiem filma var likties murgs un nav jēgas strīdēties.

Odetta.
Paldies, ļoti labs, sajūtīgs apraksts. Ko tādu es tieši gaidīju. Es tiešām saprotu, par ko tu runā, beigās nodomāju vien, ka laikam īstajai filmai ir vajadzīgs īstais mirklis.
Kaut kādā ziņā es savelku paralēles ar The Blueberry Nights, kurā arī bija tādi piesātināti ieskicējumi, vairāk sarunas par - bijušo, esošo..., un kas tā pēkšņi vienkārši atnāca un ievilka sevī ar visu to atmosfēru, pat neko vairāk.

Tā no malas visu apsverot, šis gads bija kārtīgs biogrāfisko filmu gads un tikai likumsakarīgi iznāca, ka visā šajā plūsmā Birdman un Boyhood bija zvirbuļi iemesti katlā. Starp citu manā skatījumā ļoti labā masā. Visas filmas ir spēcīgas ar stāstu labā aktieru ansambļa izpildījumā. Birdman no visām šī gada labākajām filmām kategorijā atšķīrās ne tikai mazliet , bet pilnībā. Tā noteikti nav filma, kas patiks katram.
Man personīgi Theory of Everything no visām filmām atskaitot galvenā varoņa attainojumu likās ļoti banāla un kā jau Dita Rietuma izteicās rakstā izlūdza Oskaru par to vien. Jāsaka pretējas izjūtas mājo attiecība uz Still Alice, kura bija ļoti spēcīga filma, pieredzējušās Džulianas izpildījumā par visai aktuālu slimību šajā stresainajā ērā.. alceimers , slimības visu stadiju attainojums, vārdu sakot laba filma.
Pārsteigumu nebija, varbūt Ida tomēr bija. Lai vai kā šis gads ir ļoti labu filmu gads. Iesaku noskatīties visas arī Birdman, lai salīdzinātu.

Biju redzējusi Birdman, man ļoti nepatika. Visu filmas laiku šķita, ka viņam ir šizofrēmija