Par n-padsmit gadu vecumā rīkotajiem un apmeklētajiem tusiņiem nerunāšu - tie bija daudz un traki - un tādā vecumā tas bija piedodami. Bet ir daži pasākumi palikuši atmiņā no jau saprātīgāka vecuma:
1) Saņēmām uzaicinājumu uz vīra paziņas dzimšanas dienu vienā viesu namā. Bija pateikts, ka līdzi jāņem alkohols. Aizbraucam ar vīru noteiktajā laikā - ieejam viesu namā - skatāmies, ka tur tikai DJ dzer un liek mūziku. Galdi tukši, neviena cilvēka.. Domājām, ka varbūt kaut ko sajaucām, bet DJ apstiprināja, ka tusiņš īstais. Sākām staigāties pa apkārtni, pamazām atbrauca vēl daži cilvēki - atbrauca, izvilka no savas somas pudeles un glāzes, apsēdās kaut kur pie galda un sāka dzert. Pagāja pāris stundas kopš noteiktā tusiņa sākuma, nolēmām pazvanīt jubilārei apvaicāties, vai viss kārtībā un kur viņa ir - atbildēja, ka jau taisoties, drīz būšot. Pagāja vēl stunda (kopā 3 stundas kopš noteiktā laika), kad viņa beidzot ieradās - apsveicām, bijām nopirkuši arī kliņģeri. Viņa to uzlika uz galda vienā stūrī un tas momentā pazuda. Pati arī izvilka pudeles, glāzes un sāka dzert - visi dzēra, dejoja un neizrādīja ne mazāko izbrīnu par tusiņa formātu. Stundiņu pasēdējām, padejojām, iedzērām pa glāzei un braucām mājās. Jubilāre vēl pavīpsnāja, ko mēs tādi stīvie, lai taču izbaudām ballīti. Vēlāk uzzinājām, ka tāds ballītes formāts ir katru gadu - lieki piebilst, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad bijām viņas dzimšanas dienā.
2) Esam pieauguši cilvēki, bet ir daži draugi, kas joprojām pirms manis rīkotajām ballītēm man piezvana un prasa - vai alkohols būs vai pašiem jāņem līdzi. Turklāt tie ir tādi draugi, kuri paši vienmēr piekodina, ka alkohols pašiem jāņem līdzi. Mēs praktiski nekad nekur neesam gājuši bez pudeles. Izņēmums ir reta reize, kad dodos uz pasākumu bez vīra un zinu, ka iedzert nevarēšu, jo esmu pie stūres - bet arī tādās reizēs mēdzu jubilāram/organizatoram nopirkt vismaz šampi/vīnu. Palicis prātā vienas draudzenes dzimšanas dienas tusiņš - svinēja pirtī, bija piekodināts, lai līdzi katrs ņem alkoholu. Vīrs bija pie stūres un es ne pārāk labi jutos, tāpēc zinājām, ka alkoholu nelietosim (max 1 glāzi tostam), tāpēc no dzērieniem šoreiz aiznesām tikai pudeli vīna. Pie galda draudzene jautāja, ko katram ieliet - teicu, ka dzersim sulu, bet viņa atbildēja, ka sula ir domāta pie šņabja un sulu nevaram dabūt. Tā kā uz galda bija Moka, tad teicu, ka tad varētu glāzīti mokas, uz ko viņa atbildēja, ka moka pieder vienam no viesiem un to nevaram dabūt. Teicu, ka neko nedzeršu. Beigās gan viņa pajautāja tam viesim, vai var ieliet man glāzīti mokas. Tā nu tiku pie glāzītes mokas ar kolu, kuru visa vakara gaitā lēnām malkoju, saprotot, ka neko citu padzerties nedabūšu :-D Turklāt pusi vakara tā draudzene pavadīja, skatoties, lai neviens nedzer bez atļaujas cita atnesto alkoholu un rāva no rokām ārā glāzes tiem, kas tomēr bez atļaujas bija sev kaut ko ielējuši. Mēs bijām vienkārši šokā (pazīstam to meiteni jau sen, bet šitik traki vēl nebija bijis), ilgi pasākumā nepalikām un kopš tās reizes arī viņas pasākumos neesam bijuši. Pats bēdīgi-smieklīgais šajā stāstā ir tas, ka ne jau viņa svinēja kaut kādu n-padsmit gadu jubileju, bet gan 25 gadu jubileju!