Sveikas! Parasti nemēdzu prasīt padomus/viedokļus interneta vietnēs, bet vienmēr pienāk pirmā reize. Situācija tāda - ar draugu esam kopā gadu, viss, protams, iesākās ļoti, ļoti skaisti, pusis no labas ģimenes, gudrs, mērķtiecīgs un sakarīgs cilvēks. Laikam ejot, protams, kā jau katrās attiecībās, parādījās dažādas domstarpības, bet tas viss ir nonācis līdz tam, ka ir kāds kašķis teju katru otro dienu. Abi esam vien 18 gadus veci (jauni), dažas lietas var norakstīt uz pusaudžu sindromu. Mēs abi ļoti mīlam viens otru, pavadam laiku kopā ļoti daudz, jo dzīvojam blakus, varētu pat apgalvot, ka biežās būšanas kopā varētu nosaukt pat par kopdzīvi, jo katru nakti esam kopā, esam pie tā pieraduši, vecāki to uztver pilnīgi normāli, bet tas jau cits stāsts. Lieta tāda - par tiem strīdiem. Lielākoties tā iniciatore esmu es savu scēnu dēļ par sīkumiem. Šobrīd esam nonākuši līdz tam, ka man ir būtiski jāmainās, jo šī gada laikā esmu kļuvusi īgnāka, piekasīgāka, biežāk sliktā garastāvoklī. Tam, protams, arī ir daudz dažādi iemesli, bet galvenais - ko darīt? Mani aizkaitina it viss, pat viņa saruna ar kādu bijušo draudzeni drauga dzimšanas dienā, tas, ka viņš nereti ir ļoti valdonīgs (lauva pēc horoskopa), asās un riebīgās reakcijas uz kādu manu sliktāku darbību. Puisis ļoti bieži pat necenšas mani saprast, tik uzstāj, ka viņam vienmēr taisnība un es pie visa esmu vienmēr vainīga. Gandrīz katrā lielākā strīdā viņš bļauj, sit pa kādu spilvenu, sienu un ir pamatīgi uzvilcies, lamājas. Ļoti bieži viss nonāk līdz asarām, runām par to, ka mums varbūt nesaskan, bet nespējam viens otru atlaist. Es cešos mainīties, bet viņš uzskata, ka es to nedaru. Vai varbūt pavadīt vairāk laiku atsevišķi? Varbūt ja jau pat pēc gada kopā būšanas tādi strīdi, varbūt vienkārši nesaskan? Vai kādai ir bijusi līdzīga situācija?
277
