Es tāda tipa zālē esmu trennējies, tā pavisam noteikti nebija domāta sievietēm. Ierīkota angārā, kuru ziemā apsildīja ar krāsniņu, protams, ka pašam bija jāiekurina, ja vien kāds pirms tevīm to nav izdarījis, varēja jau nekurināt, bet tad rokas lipa klāt pie stieņa, tāpat kā melē ziemā pie dzelzs, alternatīva bija arī cimdi, vislabākie tie klasiskie, ar kuriem kartupeļus mēdz lasīt.
Inventārs kā jau PSRS laikā ražotais, par kuru gan sūdzības izteikt nevaru, bet nu, viss nobrāzts, nolietots, netīrs, ja nometi zemē hanteli un viņa saplīsa, tad pats varēji vest un metināt, īsta veču zāle, baigi zīmēties ar augstu paceltu zodu nevarēja, jo tad pastāvēja iespēja, ka aizķersies aiz kāda izdiluša linoleja gabala un pazaudēsi košļājamos.
Atmosfēra tiešām īpaša, jo kontingents arī bija izbijuši PSRS laika vilki, bijušie, domājams, ka arī nākamie aiz restēm sēdētāji un tml.
Tas kādas tagad tās zāles, pavisam cits skats - pudeļu turētāji, stienīši, trosītes, hantelītes, mīksti krēsliņi, paklajiņi, bumbas, bumbiņas, salvetes, dezinfekcijas līdzekļi... Un tie komentāri, man patīk šitas, man nepatīk šitas, he, he.. (l)
4443
