Robīte,
bērns bija salauzis atslēgas kaulu, jo viņas nepieskatīja, ka viņš nerāpjas pāri margām (grupiņā bija 6 bērni, privātais bērnu dārzs). Labi, visādi gadās, nevainoju viņas. Bet atvainošanos tā arī nesaņēmu. Bērnam 3 nedēļas bija jāstaigā ar roku, kas piesieta pie ķermeņa un nedrīkstēja īpaši daudz kustēties. Piekodināju audzinātājam, lai šoreiz kārtīgi paseko līdzi, bet jau tajā pašā vakarā no bērnu dārza savācu bērnu ar nobrāztiem elkoņiem, jo viņš nokrita no skrējriteņa (viņas atļāva bērnam vizināties, neskatoties uz maniem aizliegumiem). Ārts bija šokā - ieteica vērsties policijā un Izglītības ministrijā. Audzinātājas tā arī ne par ko nebija atvainojušās, lai gan pateicu, ka gaidu no viņām atvainošanos. Beigās nevērsos nekur, jo bērnas tās bija pēdējās mācību nedēļas. Bet tā otra kritiena dēļ atslēgas akuls viņam saauga ar nobīdi, ārsti saka, ka ļoti liels atkārtotu lūzumu risks. Piemēram, Latvijas izlasē daudzos sporta veidos viņam vairs netikt. Un viss audzinātājas nolaidības dēļ.