Vai jūs piederējāt pie krutajiem skolas laikā?

Pamatskolā piederēju pie tā dēvētajiem "nūģiem". Bet tā skola bija drausmīga, tiešām. Tur pat skolotāji kūdīja skolēnus savā starpā. Mūsu klases stundās apsaukāja un aprunāja citu klašu skolēnus un pat skolotājus. Man bija tikai viena draudzene, bet viņa nāca no ļoti nabadzīgas ģimenes, nekad nebrauca ekskursijās un arī man tad negribējās braukt, jo nebija ar ko sēdēt kopā :D Reizēm pat krāju savu kabatasnaudu vai izlūdzos vecākiem samaksāt arī par viņu, lai viņa tiek ekskursijā. Par laimi pavērās iespēja pēc 9.klases iet mācīties uz citu skolu, ko arī labprāt izmantoju. Vidusskolā, salīdzinājumā ar pamatskolu, bija paradīze. Skolā biju diez gan populāra, visi mani pazina, bija diez gan daudz draugu :) Vidusskolā satiku arī savu lielo mīlestību, ar kuru tagad esmu laimīgi precējusies. Vidusskola bija vienkārši fantastisks laiks! :) Ne brīdi nenožēloju, ka no ļoti labas skolas aizgāju mācīties uz viduvēju lauku skolu.
Universitātē tāda iedalīšana krutajos un nūģos vairs nebija, jo galu galā visi reiz pieaugam. Izveidojās ļoti labas attiecības ar kursabiedriem, ar kuriem vēl tagad (vairākus gadus pēc absolvēšanas) uzturam kontaktus, rīkojam salidojumus. Vienīgais iedalījums universitātē tā netīši sanāca - latviešu un krievu kompānijas. Krievu tautības studenti īpaši ar mums netusēja. Bija labas attiecības, bet ne tādas, ka arī pēc lekcijām kopā dotos ballēties utt.

Nūģe.

Nē, nepiederēju "krutajiem". Es biju pati par sevi un bieži ar tādiem kašķējos, jo aizstāvēju tos, kurus apvainoja.

Man bija līdzīgi. Tā kā labi mācījos, ar mani neviens negribēja bojāt attiecības, jo es devu norakstīt vai palīdzēju priekšmetos. Bet es pati vienmēr biju ar savu galvu uz pleciem - nepakļāvos bara instinktam un neietilpu nekādās "grupās", "pulciņos" utt. Rīkojos atbilstoši sirdsapziņai - vājākos aizstāvēju, nekaunīgākiem un rupjajiem norādīju īsto vietu.

es pēc dabas esmu diezgan "nūģīga", bet skolā līdz kādai 7 klasei biju vienmēr starp krutajiem, jo vecāki bija turīgi, tā nu automātiski biju pie izredzētajiem (jo vecāki savā starpā draudzējās arī utt), kad nomainīju skolu 7. klasē, tad bijām bariņš ar skolas huligāniem, protams viskrutākie skolā :D vēlāk videnē man viss bija vienalga, aizgāju uz skolu, kur mani nepazīst neviens, un mierīgi dzīvoju savu dzīvi, (man nebija ne krutas drēbes, ne telefoni uc pričendāļi, nekad neiespringu uz to) reizēm pat kāds izdomāja mani apcelt, bet vienalga ir vienalga. viss mainījās, kad vienu dienu tētis atbrauca uz skolu pakaļ, viņam rets sporta autiņš.. nu tad atkal mani vairs neviens neaiztika un līda draudzēties. a kam tādi draugi?:-P

Nebiju ne pie krutajiem, ne nekrutajiem. Besīja šī hierarhija, tāpēc biju ārpus tā visa. :)

pamatskolas laiku mums bija ļoooooti forša klase, ļoti draudzīga savā starpā. Jā, reizēm daži tika apcelti, bet tas bija periodiski vairāk, citreiz centos arī tos aizstāvēt, kad jutu, ka iet pār strīpu. Kādi divi zēni laikam bija, kuri visu laiku tika apcelti, līdz pameta mūsu skolu, bet citādāk, visi pārējie, tiešām jutāmies ļoti labo savā starpā.
Atceros kā raudājām pēc 9.klases izlaiduma pasākumā, eh:'-(

Vidusskolā mainījās diezgan klases sastāvs, jo izvēlējāmies novirzienus. Tad jau biju daudz pieaugušāka un kaut kā attiecības klasē bija mazsvarīgākas. Bijas dažas nūģīkākas meitenes, bet pārsvarā arī visi bijām diezgan līdzvērtīgi.

Gan pamatskolā, gan vidusskolā esmu bijusi neitrāla, ne pie krutajiem, ne apbižotajiem. Protams, visādi ir bijis, ir jau kāds arī apbižojis, bet nu nav bijis tā, ka esmu bijusi "upuris" un nūģis.

Jā, piederēju, bet tas iedalījums bija līdz kādai 8. klasei. Pēc tam klase bija foršāka, nekādi iedalījumi vairs nebija. Mācījusies gan vienmēr esmu labi.

Es neteikšu, ka es biju krutā skolā, ka visi mani zināja, bet es draudzējos ar vecākās klases skolēniem un klasē biju viena no līderēm, ja apsaukāja citus, es ielīdu pa vidu un nevienu vairs neapsaukāja.

Bet es atceros, kādā 2. klasītē, man Omīte uzdāvināja tādas sudraba spīdīgas ādas bikses, kļošenes, kas man bija nedaudz par lielu, bet es aiz mīlestības pret Omīti uzvliku tās bikses, pat likās, ka izskatās ok. Un tad starpbrīdī skrēju uz veikaliņu pirmajā stāvā, pēc bulciņām, un puiši no vidusskolas smējās par manām biksēm un izteica dzēlīgas piezīmes - Tu, ko, omei bikses nospēri??
Tagad smiekli nāk atceroties, bet tad tas gan bija aizvainojoši. Pieauguši puiši it kā, bet šitā mazai meitenei. :D
Tās bikses es vairs nekad mūžā nevilku. :D

Mācījos privātskolā. Tur nebija tādi krutie un nekrutie, jo klasēs bija pa 4-8 skolēni pārsvarā. Kopā pa visu skolu zem 120. Visi bija diezgan vienlīdzīgi.

t.i., visi bija vairāk vai mazāk kā ģimene :)

Pamatskolā nebiju. Bet vidusskolā biju. :)
Krutie mums nebija tie,kas basto, dzerās utt...krutie bija tie, kas vienmēr bija centrā, kuri izvēlējās, nevis kurus izvēlējās. Skolas ballēs, kas vienmēr ir uz deju plača, nevis tie,kas sēž malā un gaida,kad uzaicinās. utt.

Pamatskolā biju nūģe un pelēkā pele, no manis pat nebija jēgas norakstīt. :D Pīpēt aiz stūra negāju, dēļ pareizās audzināšanas ar mani tajā laikā nebija diez ko interesanti. Vidusskolā bija vieglāk, bet, ņemot vērā manu traumatisko pieredzi agrāk, attiecības ar klases kolektīvu veidoju piesardzīgi.

Klases krutākie skaitījās kādi 5-6 čaļi, kas bija galīgi atsaldēti- nežēlīgi sita vājākos un tos, kas jaunāki (pat meitenes), uz skolotājiem lamājās tādiem vārdiem, kurus nekad ne pirms ne pēc neesmu dzirdējusi ne no viena. Tas bija tīrais arprāts! Un tā līdz 10. klasei.
Cik zinu, divi no tiem miruši no pārdozēšanas, cits nodzēries vai cietumā, vienam gan "paveicies"- apsargs Maksimā.

Pirmajās klasēs draudzējos ar "krutajām", bet laikam tomēr man nebija ar viņām pa ceļam, pēc tam ar "ne krutajām", gluži par nūģiem gan negribētos mūs saukt. Bet vidusskolā jau bijām nobriedušāki un tad vairs nebija tādu iedalījumu. Visi bijām +/- draudzīgi.

Nē, ne sākumskolā, ne pamatskolā, ne vidusskolā neesmu bijusi krutā...līdz 5.klasei biju pelēkā pele, kuru ik pa laikam kāds kaitināja un apcēla, ja nebija slinkums :D vēlāk vairs nevienu neinteresēju un mani interesēja puiši, nevis tirliņi no manas klases (t) vidusskolā nebiju ne kruta, ne stilīga, bet uz klases fona biju cacīgāko topā :-P

Biju pati par sevi. Nebiju ne pie nūģiem, ne krutajiem.

Es biju visur :-D Draudzējos gan ar krutajiem, gan atstumtajiem, neapcēla ne vieni, ne otri mani. Respekts bija, jo vienmēr savu viedkoli varēju pateikt un mutes aiztaisīt, neskatoties uz to, ka finansiālajā ziņā nebiju no turīgo ģimeņu pārstāvjiem. Kopsummā bija jauki un tas bija tas laiks, kad bērniem vēl bija bišku citas vērtības, vēl nebija vērtēšanas pēc telefona krutuma vai tml, jo mobilie parādījās tikai tad, kad beidzu pamatskolu :-D Par ko man liels prieks - nebija sabojata bērnība.

Mūsu mazajā pamatskoliņā īsti nebija tāda dalījuma. Biju pati par sevi un draudzējos ar daudziem, biju tāda kā samierinātāja starp grupiņām, ja tādas izveidojās. Pamatā nekas nav mainījies, esmu arī tagad tāda pati. Tolaik paspēju gan labi mācīties, gan savu reizi patusēt.

Jā, biju, man bija lielas ambīcijas un skaļa mute