Sveikas... aizdomājos par savām attiecībām ar puisi un nu lauzu galvu, vai ir jēga turpināt būt kopā, ja reiz tā jūtos. Esam kopā apm.3,5 gadus, bet laiku pa laikam man uznāk domas par to, vai mūs šobrīd vairs nesaista tikai pieradums..ir brīži, kad skatos un viņu ar tām pašām rozā brillēm, kas bija sākumā, bet ir brīži, kad sirds tik ļoti sāp, jo nesaņemu praktiski nekādus uzmanības apliecinājumus no viņas. Vai tiešām esmu tik nenormāla, ka vēlos, lai man laiku pa laikam uzdāvina ziedus, pasaka kādu mīļu vārdu? Pagājušajā nedēļā tiku pie jauna darba un viņš pat neapsveica un neidomājās, ka varētu kkā atzīmēt..nopirku pati sev puķes un vīnu, jo zināju, ka viņš par to pat neiedomāsies. Zinu, ka viņš nav no romantiskākajiem, bet kā cilvēks var vnk ignorēt otra vēlmes, ja cilvēks to ir neskaitāmas reizes teicis, par to ir bijuši pat strīdi un 1x pat gandrīz izšķīrāmies, jo es sadomājos, ka gan jau būs kāds, kas spēs mani novērtēt (uzskatu sevi par labu draudzeni - es katru vakaru taisu ēst, katru dienu/nedēļu tīru māju, mazgāju drēbes, strādāju pilnu slodzi un mācos pilna laika studijas, rūpējos par noskaņu mājās, arī gultā viss ok, bieži izdomāju mazus pārsteigumiņus u.t.t.).
..Tāpat arī ikdienā. Viņš nekur ar mani negrib iet, lai arī pirms mūsu attiecībām bija ballētājs un viņam ļoti svarīgi bija draugi un viņš 5dienās nevarēja nosēdēt mājās, bija obligāti jāiet kaut vai hoķi skatīties, pasēdēt kādā kafejnīcā (tagad ir zaudējis kontaktu ar visiem, es neliku - tā bija paša izvēle). Esmu pat viņam prasījusi, vai viņam ir kauns ar mani iet kkur, bet viņš attaisnojas ar to, ka jātaupa nauda (viņš nepelna slikti, agrāk būdams students samenedžēja izdevumus tā, lai sanāktu gan ēšanai, gan atpūtai, tagad pēkšņi visur viss esot baigi dārgs). Šobrīd attiecībās ir rutīna, jo, lai vai kā es censtos pie tām strādāt, viņam ir uzskats, ka, ja mīl, tad attiecībās viss ir ok un ko tur iespringt par sīkumiem.
Nezinu, varbūt kādai ir līdzīga situācija un var palīdzēt ar padomu?..sorry par garo tekstu.