Uz beigām jutos draņķīgi. Gan tāpēc, ka biju jau fiziski nogurusi - piecelties grūti, elpot grūti, visu laiku kautko aizķer, lokanības nekādas, muskuļi, mugura, kājas dzīpslas, starpene īdēja, kuņģis nelika mieru, uz WC bieži jāskraida (naktīs!), kāds vēderā traucēja gulēt ar savu bakstīšanos, utt.; gan arī morāli - jau apnicis bija uz beigām skaitīt dienas, uztraukties par to, nu kad tad beidzot sāksies dzemdības un kā tas būs...
Katrā ziņā, tas nav mūžigi un pāriet līdz ar brīdi, kad bērnu uzliek uz punča (diezgan paradoksāli vispār!). :)