Nenāku pēc diognozes, bet gan pēc kada derīga padoma.
ar savu sievieti Dievieti esam kopā jau gandrīz 2 gadus, sakumā viss notika vienā pilsēta, tad sākās skola es paliku vienā un viņa aizbrauca studēt uz citu pilsētu Latvijā, viss bija labi, es braucu ciemos, viņa brauca, pagāja gads... Viņai sākās vasaras brīvlaiks un brauca pie manis, visa šī laika garumā man nebija patstāvīgs darbs un es no tā besījos, talāk kad klāt jau bija vasara, man bija izdevība braukt strādāt uz angliju, sarunājām tā, ka jā vajag braukt pastrādat, nopelnīt un iekrāt naudu jaunam dzīvoklim vai vismaz īrei kopīgā pilsēta. Es aizbraucu, pagāja 2-3 nedēļas, zvanija, raudāja, lūdzās, lai braucu atpakaļ un ka bez manis ir grūti.. es teicu nēē, esmu tikko atbraucis, tev japaciešas.. nostrādāju 3 menešus, atbrauca pie manis ciemos, sakumā kautrīga un ta, nepazīst mani, talāk jau saplūdām vienā veselā, pec nedeļas atkal es anglijā viņai mācības.. kontaktējamies bieži un tā. labi atbraucu tieši uz jauno gadu, atkal sakumā nerunājam vispār, pēc tam saņemamies, izbaudam ka sakas medus menesi :-D un es atgriezos sava vecajā pilsētā, bet draudzene turpina studijas. Sliktākais sanaca, ka man anglija, nesamaksāja loti lielu naudu, un iesakt dzivi kopa ar savu meiteni nevaru.
Resume - strīdamies, nesaprotam viens otru, nevaram satikties, es pats jaunos darba meklējumos, saprotu ka Latvijā neko daudz nenopelnīsi priekš diviem un tā, bet esmu gatavs darīt, lai tik būtu kopā, jo tiešām mīlu. Ja strādāju savā pilsēta par 1000e, tas arī nederot jo neesam kopā. un atkal strīdi un tā.. domāju reali uz priekšdienām, par finansiālo neatkarību, kā arī savu māju, dzīvokli un tā, bet viņai vajag tikai mani, kā būt? (t)