Darba pēc esmu pa visu pasauli, mainu lokācijas 4x pa gadu un lielākoties esmu prom. Kādu periodu biju mājās pie ģimenes un te sākās brīnumi. Aizbraucu atkal, bet te man sāka visi mesties virsū - māsīcas, brālēni, vecvecāki mani kaunina, ka vecāki tik daudz darījuši manā labā, ka ieguldījuši tik daudz manā izglītībā un tā, tāpēc nepareizi izdarīju, ka atkal devos prom. Man ar ģimeni nav tās labākās attiecības un, godīgi runājot, labāk jūtos, kad starp mums ir attālums. Mīlu viņus, bet viņi mani nervozē, liek pārdzīvot un es jau tāpat esmu ļoti nervozs cilvēks, tāpēc labāk izvēlos mieru. Bet tas nosodījums ir nenormāls, tā kā visu ģimeni esmu nodevusi.
Kā lai tiek tam pāri? Tai vainas apziņai, ko visi rada.