Kaut ko parādā ģimenei?

vainas apziņai vispār nevajadzētu būt. pēdējais laiks sevi novērtēt un to, ko dari.

Es tavā vietā vienkārši sūtītu visus dēt. Tā ir tava dzīve un tikai tu vari izvēlēties kā to pavadīt. Gribi ceļot - uz priekšu. Neviena priekšā tev nav jāatskaitās. Dzīvo tā, kā tu vēlies, tā ir tava vienīgā dzīve!

Kāds ir iemesls tam, ka viņi vispār kaut ko tādu saka? Vai viņi ir tādā vecumā un kondīcijā, kad ir nepieciešama aprūpe???

ka vecāki tik daudz darījuši manā labā, ka ieguldījuši tik daudz manā izglītībā un tā

Varbūt tas domāts tādā ziņā, ka neatbalsti un nepalīdzi materiāli?

Nē, visi ir sveiki un veseli vecumā zem 50. Viss tas, kas riņķo apkārt, tas man ļoti sāp. Ka es visus pametusi esmu, ka nenovērtēju ģimeni, necienu, nu tādā garā.

Kāds ir iemesls tam, ka viņi vispār kaut ko tādu saka? Vai viņi ir tādā vecumā un kondīcijā, kad ir nepieciešama aprūpe???

Tieši manas domas. Nu forši, ja Tev viņi ir palīdzējuši, tas ir normāli, ka vecāki palīdz savam bērnam. Bet tāpēc taču viņam (šajā situācijā Tev) nav jāsēž viņiem klāt visu laiku :-O

Sviests! Ko tad viņi iedomājās, iegūsi labi izglītību un tad strādāsi piemājas pārtikas bodē, dzīvosiet kopā līdz mūža galam? Protams, nevar aizmirst par vecākiem, bet nu.. Es uzskatu, ka katram sava dzīve ir jādzīvo. Neklausies ko apkārt runā.

Arī materiāli viņiem viss ir vairāk nekā labi. Nezinu, šodien, piemēram, brālēns man rakstīja, ka es taču mācījos par viņu naudu un tagad aizbēgusi atkal prom tiklīdz kā pabeigusi, necienot nemaz, neieklausoties. Viņi jau grib, lai es esmu tepat ar roku aizsniedzama, bet tā jau ir tā galvenā problēma, jo tuvāk es esmu, jo vairāk saitītē.

Ja reiz materiāli viņiem viss ir kārtībā, tad jāsaka, ka pārāk daudz radu skaita tavu vecāku naudu, piemēram, brālēni utt.

Viņi tā runā, jo ļoti mīl tevi!
Kad tu aizbrauc, viņi skumst un izjūt sērām līdzīgas sajūtas. Viņiem tas sāp un tāpēc uz tevi dusmojas, izsakot pārmetumus.
Uz pārmetumiem atbildi viņiem, ka tev arī viņu ļoti pietrūkst, tu viņus ļoti mīli. Un pēc aizbraukšanas piezvani viņiem, uzraksti kādu vēstuli. Pati jutīsies labāk un mazāk tevi kauninās.

av tā, ka es ar viņiem nekomunicēju. Sazinos skype ļoti bieži :)
Bet manai ģimenei ir kaut kāda paranormāla uztvere par ģimeniskajām attiecībām un, ja izvēlos nebūt ar viņiem, tad visus esmu nodevusi, necienu, utt.

Es domāju, ka laiks ieguldīt ģimenē, atdarīt vecākiem par labu audzināšanu pienāks. Galu galā, bērni jau ir tie, kas rūpējas par vecākiem dzīves nogalē - vairāk vai mazāk tā ir.
Tev nevajadzētu justies vainīgai par to, ka atstāj sev privāto dzīvi un, ka tev ir pienākumi ne vien pret viņiem, bet arī pret sevi. Kur tad tu vari attīstīties, ja nepārtraukti sēdēsi viņiem blakus?

Kad man bija slima vecmāmiņa, uzmani pusi arī nereti šāvās aizvainojumu pilni teksti un greizi skatieni, ka es redz, savos 20 atļaujos studēt un nebūt mājās, neapkopt vecmāmiņu, lai gan pie viņas biju nodzīvojusi lielāko savu dzīves daļu. Arī, kad vēl nestudēju, man pārmeta, ka pārvācos dzīvot pie mammas, jo grūti ar slimu, čīkstīgu sirmgalvi būt 4 sienās dienu no dienas. Nemaz negribu zināt, kāda es būtu tagad, ja būtu tur palikusi un nebūtu arī devusies studēt.
Ar šo gribu teikt, ka katram dzīvē ir jādara tas, kas nāk par labu, pirmkārt, pašam. Un jaunību, enerģiju (kamēr vēl tā ir aizgūtnēm), nedrīkst izšķiest.

Kad man bija slima vecmāmiņa, uzmani pusi

uz manu pusi, protams.

Man jau liekas, ka tur kaut kas dziļāks slēpjas kāpēc tādi pārmetumi, nevis jocīga uztvere. Esi atklāti parunājusies?

Es, protams, novērtēju izglītību, ko viņi man deva un materiāli nodrošināto dzīvi, bet es neuzskatu, ka tas ir viss, kas pieder pie labas audzināšanas. Es savas dzīves garumā neesmu dzirdējusi nevienu labu vārdu veltītu man, strīdi, kašķi, īsumā attiecības mums vienmēr bijušas nu tādas. Tāpēc arī negribu šobrīd daudz kopīga.

Mani vecāki vienmēr ir teikuši tā: Vecākiem ir jāaudzina un jāmīl savi bērni, bet bērniem tas neuzliek nekādus pienākumus pret vecākiem".

Protams, es uzskatu, ka ir jābūt pateicībai, mīlestībai, bet ne pienākumam. Jo pienākumus neviens nemīl.

Tas ir normāli, dabiski (un nevis labi un veselīgi), ka tīri enerģētiskā līmenī viņi vēlas savu atpakaļ. Ja saki, ka esi dzirdējusi maz labu vārdu, tad, visticamāk, savu spēku un laba vēlējumus viņi ir devuši līdzi tam finansiālajam atbalstam, ko daudzus gadus saņēmi. Ne visi spēj paust savu mīlestību verbāli un emocionāli, diemžēl. Tāpēc tagad ģimene, saprotams, vēlas, tādu pašu atdevi no Tevis (domājams, ne materiālā, bet tieši uzmanības ziņā).
Mani spriedelējumi gan attiecas tikai uz tuvākajiem radiniekiem, visdrīzāk, vecākiem. Pārējie, kuri neskopojas pārmetumiem, visticamāk ir vienkārši nogarlaikojušies gardeguņi, kuri meklē izklaides, piemetot pa pagalītei neapmierinātības ugunskurā.

Šī nav viegli un viennozīmīgi risināma problēma. Man diezgan labi pazīstama ir nevēlēšanās dalīties visā savā dzīvē ar tuviniekiem, par pamatu tam visbiežāk ir ļoti atšķirīgi ieskati par laimi un izdevušos dzīvi. Tad nu joprojām atrodos zelta vidusceļa meklējumos - cenšos izrādīt siltu, neviltotu laipnību, regulāri sazināties, bet ne īpaši informējot par saviem nolūkiem dzīves telpas celtniecībā.

Es neljautu braaleeniem, maasiicaam man parmest par manu izveeli. Taa arii pateiktu - katrs dzivo kaa grib un es dzivoju shaadi.

Ja vecaki parmet, tad es pateiktu, ka ljoti noverteeju vinju ieguldijumu mana izglitiba, bet shobrid mana izvele ir tada kaada ir. Arii vecvecaakiem to pashu pateiktu.

Skaidrs, ka vecaki grib kaa labaak, bet mes nevaram dzivot dziivi kaadu citi grib. Manam tevam ilgs laiks pagaja lidz pienjema manu izveeli atteikties no labaas dzives LV un doties prom uz Angliju, kur vinjam likaas, ka sheit visi lasa seenes, bet kad izstastiju kaa es sheit dzivoju, ka man nekas netrukst, ka manam viram labs darbs, es studeju un varu atlauties nestradat - vins saprata, ka jaa, ka nav visi aizbraukushie vienaa maisaa liekami. Varbut arii tava gimene nezin kaa Tu dziivo un uztraucas par Tevi.

pārāk daudz radu skaita tavu vecāku naudu

++
Un ja jau tu esi, piemēram, vecāku acīs slikta un bez maz vai nodevēja, ka aizbrauci prom savas laimes meklējumos, tad atmaksā savu studiju naudu un Āmen, basta

Viņi mani lieliski pazīst, tāpēc zina kur un kā uzspiest, lai mani ietekmētu. Un es īpaši pretoties nemāku. Tikai klusiņām pārdzīvot un beigās darīt kā viņi grib, lai gan tas man ir īpaši neizdevīgi.