Vainas apziņa darbā.

Kā jums ir? Cik viegli pieņemat, ka gadās kļūdas? Vai ļaujat sev kārtīgi izslimoties mājās?

p.s. nevajag debīlus komentārus, ka ejot uz darbu aplipinu citus - diemžēl mums darbā pieņemts, ka neviens neizslimo līdz galam un pati pārstāju citus par to vainot, jo saprotu kāpēc viņi tā rīkojas :(

Ļoti viegli sev visu piedodu un prātā nenāk sevi ilgi šaustīt par tādu lietu kā darbs. Kas attiecas uz slimošanu, tad tur pat jautājumu būt nevar - vienmēr kārtīgi izveseļojos, bet nevis citu, bet sevis dēļ. Mana veselība man ir svarīgāka par visiem štruntiem darbā.

Man tas pats. Gāju slima uz darbu, jo īsti nebija, kas mani aizvieto. Būtu palikusi mājās, būtu vainas sajūta utt. Arī par kādām mazām kļūmītēm ļoti stresoju. Vispār, esmu pamanījusi, ka tas nav tikai ar darbu saistītās lietās, bet arī privātās lietās brīžiem (t) Neko nevaru tur sev padarīt.

Es arī pievienojos stresotājām/pārdzīvotājām :(

Tagad domāju, kad pēdējoreiz pieļāvu kādu kļūdu darbā un nevaru atcerēties. Gan jau, ka ir tādas, bet nē, neņemu pie sirds. Man tāds darbs, ka ja pieļauju kļūdu, tad no tā ciešu visvairāk pati, ne uzņēmums. Par slimošanu- ļauju sev izslimoties (kā, piemēram, šodien). Lai gan jūtos jau labi, tomēr labāk ir nodrošināties. Turklāt esošos projektus varu koordinēt no mājām. Par kļūdām tiešām nav jēgas pārdz;ivot, tādā veidā tikai palielini risku, ka vēlreiz kļūdīsies, jo baidīsies. Galvenais no kļūdas ir iemācīties un iegaumēt, nav jēga pārdzīvot :-)

Ļoti pārdzīvoju par kļūdām darbā, ja gadās tādas. Vienmēr gribas būt "the best", bet tas viss nāk ar laiku.
Uz darbu esmu nākusi slima, pie ļoti sliktas pašsajūtas un arī muguras sāpju dēļ knapi kājās stāvēdama (kaut arī darbs bija 11h uz kājām).

Jā, man arī tā bija - ja slimoju, tad strādāju no mājām, cik labi vien varēju; ja jutos puslīdz ok, tad gāju uz darbu un nekas, ka man bija temperatūra vai kakls ciets.

Nostrādāju četrus gadus savā darbā un iedzīvojos tādās veselības problēmās (vainoju arī tos visus stresus, ka slimoju un neesmu darbā; kā arī vispār to, ka slimoju, jo pirms tam es nekad neslimoju), ka nu esmu mājās jau vairākus mēnešus un mēģinu kaut kādā veidā izveseļoties. Pilnīgi visas veselības problēmas noveļu uz to nolāpīto darbu. Tikai tagad saprotu, ka nav vērts stresot par darbu, īpaši vēl tad, ja strādā kāda cita vārda slavas saulītei un nevis savai.

Man arī tā vainas apziņa traucē, jūtos vainīga gan par lietām, kur pati kļūdos, gan par tām, kuras pati nevaru ietekmēt, piemēram, kolēģu rīcību, arī slimošanu, kaut tā gadās ļoti reti.
Lai vainas apziņu mazinātu, iedomājos par tām reizēm un lietām, kad darba vieta pret mani nav izturējusies tā kā vajadzētu, tas reizēm palīdz.:-)

manuprāt, pilnīgi normāli, ka katrs negrib kļūdīties un darbā visu paveikt izcili. Taču tāda pārspīlēta sevis šaustīšana, pēc manām domām, ir mazliet pieņemama, tikko sākot strādāt jaunā darba vietā. Tad es arī noteikti pārdzīvotu par neveiksmēm, jo tomēr gribas sevi parādīt no labākās puses + radīt feinu atmosfēru, lai nav saķeršanās ar kolēģiem par kaut ko nepareizi izdarītu. bet, laikam ejot, tam ir jāsamazinās. Kad ''ieiet sliedēs''tā lieta. Nav veselīgi tā vislaik sevi šaustīt.
Par slimošanu gan cits stāsts , to jau esmu teikusi,- es slima gan neietu uz darbu :D tas ir zem manām spējām - jo man jau 37 temp. ir kā murgs!

Pievienojos pārdzīvotājām. :D Baigās kļūdas nepieļauju, bet vienalga pārdzīvoju, ja darbs neizdodas tuvu perfektam. Pirmo mēnesi jaunajā darbā vispār noraudāju :D varbūt izklausās drausmīgi, bet sevi pazīstot - tas nav nekas jauns.

Pardzivoju, ja kludos darba.

Ļoti pārdzīvoju, ja kļūdos, lai gan tas notiek ļoti reti. Citi, līdzīgā amatā strādājošie, kļūdās biežāk, nepārdzīvo un viss noklust. Bet šķiet, ka līdz ar savu attieksmi pret darbu, esmu panākusi, ka: man liek darīt vairāk, no manis prasa vairāk neko vairāk kā citiem nedodot pretī- tikai pārstrādājos vairāk un tā. Un tas mani ļoti "uzvelk".
Un par slimošanu: pirms mēneša mana darbabiedrene pēkšņi saslima, priekšniece ļoti dusmojās (laicīgi nepaziņoja utt, lai gan- kurš var paredzēt saslimšanu), visu laiku burkšķēja man: "nu kā tā var, viņa mūs iegāž, mums jāstrādā vairāk " utt. Aizvakar es aizeju uz darbu ar temperatūru. Strādāju, nesūdzos, beigās viņa redz, ka kaut kas nav labi: nāk un kladzina man pie auss: "kas ir? NU KAS IR?", līdz es pasaku, ka jūtos slikti. Viņa: nu nekas, izturēsi jau. Kopš tā brīža sāku meklēt jaunu darbu un sapratu, ka sevi vairāk jāmīl.