Vai gribētu strādāt par PII skolotāju?

Negribētu! Neesmu tik liela bērnu mīle, nespētu visu laiku ar viņiem izklaidēties. Ne jau ar tik lielu baru reizē.

Ar bērniem nav tik grūti, kā ar vecākiem. Sakūda, ņuņņājas ar bērnu un tad audzīte vainīga, ja bērns raud un bla, bla, bla......

Neesmu īsti par to domājusi, bet kāpēc gan ne?! Man bērni patīk un ja nākotnē tomēr izdomāšu, tad varbūt strādāšu. :)
Tagad esmu tādā periodā, ka nezinu ko vēlos no izglītības, nezinu kādu izglītību vēlos utt. :)

Negribētu. Man ir ļoti maza pacietība un nepatīk bērni.

Esmu pabijusi tajā vidē. Bērni ļoti patīk, it īpaši tādi, kurus dienas beigās var atdot atpakaļ :D bet nē, ilgtermiņā strādāt PII tomēr negribētu. Darbs prasa daudz nervu, liela atbildība, bērnu ļoti daudz, kaut kādu "izaugsmes iespēju" pat teorētiski nav, turklāt viens vienīgs sieviešu kolektīvs ar visām no tā izrietošajām sekām.. :D bet tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.

Noteikti negribētu, varētu pat teikt, ka tā ir topa augšgalā no profesijām, kurās negribētu strādāt. Vienkārši nepatīk darboties ar bērniem.

Nē, nē, nē. Pietiek ar 10 minūtēm, lai man zustu pacietība.

Katram jau citi darbi piemēroti.

Iegūtā augstskolas izglītība ļauj man to darīt, bet nē .. mazi bērni it kā patīk, bet tikai draudzeņu un, protams, ja pašai būtu savi :)

Daudz vairāk patīk skolas vecuma bērni, cik nu paši bērni, bet sadarbība ar tiem .. vairāk var izpausties un plašākas izaugsmes iespējas, tādēļ darbs sākumskolā un vidusskolā tiešām ir kā reiz man :)

Nekādā gadījumā, labāk ielas slaucītu. Neciešu bērnus.

Strādāju skolā. Bērnudārzā negribētu. Laikam tāpēc, ka esmu pieradusi pie vecākiem bērniem/jauniešiem :-)

Strādāju bērnudārzā ar pavisam mazajaiem (no 1-2,5 g.v), bet ne-Latvijā. Savs darbs ārkārtīgi patīk, piepilda sirdi un dvēseli, bet vai Latvijā varētu to pašu strādāt, stipri šaubos. Varbūt tad, ja būtu pašai savs privātais dārziņš.

Negribētu. Sajūta, ka sabiedrībā par daudz visatļautības. Diskusijas diskusiju galā par tiesībām, bet nekā par kaut kādām saprātīgām robežām. Kad vedu savu meitu uz bērnudārzu, citreiz noskatījos uz citām mammām un palika skumji. Cepās, uzbrūkošā tonī uzdeva jautājumus bērnudārza audzinātājām, piemēram, kāpēc manam bērnam šodien kājās zaļās zeķītes nevis tās ar punktiņiem, un, kur ir mana bērna cimdi! Protams, katram ir tiesības pajautāt. Bet tas - kā. It kā uzbrūkot. It kā kāds būtu pie vainas, ka bērna mamma pārstrādājusies, nogurusi un tāpēc drīkst izvērsties. Un audzinātāja taču visu dienu bijusi kopā ar lielu skaitu bērnu, darījusi ko spējusi. Tur drīzāk medaļa jādod.

negribētu, nervi neizturētu :D

nē :D

Jā varētu. Un to arī darīšu. :)
Šogad pabeigšu studijas tieši šajājomā. :)
Ļoti patīk bērni. Un lai cik dīvaini neliktos pēc pirmās prakses sapratu,ka man labāk patīk, ka ir vairāk bērnu kopā nekāviens. Jo tad ir lielākas darboties iespējas gan bērnam gan man. :)

Nē, nepatīk mazi bērni, un kur nu vēl vairumā + neredzu izaugsmes iespējas. :D

Negribētu. Man ir ļoti maza pacietība un nepatīk bērni.

++
Man tas pats.