kā domājat, sievietēm, kurām ir gadi 25 un viņas strādā maximā, dzīve ir izgāzusies?
man ir 25 un es strādāju lielveikalā (ne maximā un ne par kasieri), un lai gan izglītība man ļoti laba un kā skolā tā arī universitātē biju pēc atzīmēm pašā augšgalā, profesori ļoti slavēja, tomēr konkrētais grāds ir izrādījies nepraktisks, arī visi mani kursabiedri strādā citās jomās.
es varētu darīt ofisa darbu, taču lielākajā daļā alga ir vai nu tāda kā man, vai arī līdz 20% augstāka, un man tie 20% nav tik svarīgi, lai es savu darba vidi nomainītu pret sēdošu, vienmuļu darbu. turklāt jau esmu saņēmusi mājienus par iespējamu paaugstinājumu.
draugu man ir diezgan maz un attiecību šobrīd nav vispār. tas ir tādēļ, ka esmu diezgan introverta un man patīk laiku pavadīt vienai mājās. un lai gan mans grāds ir nepraktisks, tēma mani joprojām ļoti interesē, tādēļ ļoti daudz lasu vakaros un ir cerība kādreiz varbūt strādāt žurnālistikā. bet ļoti maza cerība, jo varētu rakstīt tikai par specifiskām tēmām un mazajā Latvijā ar to grūti būtu.
tātad, īsi par manu situāciju:
1) bijusī teicamniece, kā dēļ varētu teikt, ka no manis gadīja vairāk, un arī es pati gaidīju vairāk
2) sūdīgs darbs
3) maz draugu
4) nav ģimenes
5) maz naudas
rakstiet godīgi, ko domājat par mani un manu dzīvi. es nemeklēju mierinājumu, tikai reālus viedokļus no sabiedrības. nerakstiet par to, ka tad ja mani tas padara laimīgu tad viss ir lieliski, jo protams ka mani tas nepadara laimīgu.
citreiz domāju, ka varbūt tāds ir mākslinieka liktenis, bet tad attopos, ka neesmu nekāda izcilā māksliniece, lai tā varētu teikt.