Labs vakars!
Tātad - atkal Jūsu viedoklis un attiecību padoms :)
Ar draugu esam kopā gandrīz gadu. Pirmajos mēnešos - viss ideāli, viss, ko vien attiecībās var vēlēties. Pagājis ir laiks, vīrietim ir pagājis tas "rozā briļļu periods". Tas, ka pāriet/mazinās, ir saprotams, bet aizgāja jau līdz līmenim, ka vairāk nav vispār nekas - katru dienu darbs, tad vakars pie tv. Uz maniem piedāvājumiem ko pasākt vienmēr ir noraidoša atbilde. Nav glāstu, skūpstu, skatienu, apķeršanās naktī, nekas... Esmu vairākkārt par to runājusi, ka man tas ir svarīgi utt, un ka var visamaz reizi nedēļā ko kopīgu pasākt. Tas nelīdz, un es sāku vienkārši justies nelaimīga attiecībās. Katrs sēžam pie sava datora un nerunājam - man jau arī apnicis mēģināt izmainīt to ikdienu, ja nav nekāda interese no otra. Katru dien uzklausu vairākas sliktas lietas, un nevienu komplimentu neesmu dzirdējusi mēnešiem ilgi. Viņš saka, ka vienkārši tāds ir, un vispār es pati esmu vainīga. Jā, no visas viņa izturēšanās man bieži vakaros uznāk asaras, jūtos aizskarta, pārmetumi utt. Neplēšu traukus, nepsihoju, vienkārši eju gulēt vai dodos uz savām mājām. Viņš tāpat uzskata, ka visa vaina ir manī (lieki piebilst, ka pie visiem strīdiem esmu vainīga es), ka esmu psihopāte utt. Ar viso to, ka vienmēr sākumā mēģinu mierīgi izrunāties, un, kad pēc sarunām jūtu savu bezspēcību, es salūztu, jo īsti vairāk nav iespēju, ko darīt, birst asaras, un es nezinu, ko iesākt...
Ikdienā un strīdos - egoists pārākajā pakāpē... Un kā rīkoties? Saka jau, ka mīl mani, bet kā lai dzīvo tādās attiecībās? Jau vairākas dienas neesam kontaktējušies, un sirds sāp nenormāli :(
1338
