Dusmu uzplūdā...

Neko tādu neesmu darījusi. Un jā, esi Tu nesavaldīga.

Nē, neesmu. ;-)

Nē, neesmu psihopāte un kašķi līdz kliegšanai, apsaukāšanai un kādas lietas mešanai nekad nav bijuši un diez vai kādreiz būs. Normāliem cilvēkiem viss atrisinās bez šizo izgājieniem.

Vispār šī bija pirmā reize, kad tā gadijās, pati mazliet apstulbu...

Mazliet bija sakrājies viss iekšā, jo šobrīd grūts dzīves posms.

nē

Jā, esmu.

Kliegusi dusmās esmu visai daudz, man vispār tādu lielāku strīdu laikā ir raksturīgi pacelt balsi.
Laikam ir bijušas pāris reizes arī tādas, kad esmu metusi viņa virzienā priekšmetus.

Esmu ļoti nesavaldīga strīdu laikā.

Man ir bijis tā- strīdi ar trauku plēšanu, ārdīšanos (šis man laikam iedzimts :D ) utt., bet tā kā tas tāpat situāciju tikai pasliktina un strīdu neatrisina, tad sen nav bijusi tāda situācija, cenšos savaldīties, bet jā- ir ir tā bijis. Atzīstu, esmu (bijusi) nesavaldīga, bet pacietību var iemācīties.

Neko nemētāju. Attiecību sākumā ir gadījies pacelt balsi, bet tagad laikam tas vecums ir garām.

Nē, kaut kāda mājas demolēšana, mantu plēšana nav bijusi nekad. Bet es esmu valdonīga un reizēm esmu pacēlusi balsi. Bet tas ir bijis pie kāda nopietna kašķa, kas mūsmājās ir ļooooti reti.
Ja vienkārši kāds kašķītis, tad labāis uz ko es esmu spējīga ir pārgrieztas acis.

Kad man bija kādi 10 gadi, es ļoti sastrīdējos ar brāli. Viņš mani tā nokaitināja, ka es sāku ārdīties un dusmās metu pret sienu savu skalpeli. Tas bija ļoti glīts skalpelis - caurspīdīgs ar nelielu rozā maliņu, izbīdāmiem asmenīšiem. Tāds nebija nevienam citam, jo tajā laikā tādus varēja dabūt tikai, ja ļoti paveicās. Skalpelis izšķīda pret sienu un saplīsa, bet es kādu laiciņu pavadīju, guļot uz grīdas (nē, skalpelis man acī netrāpīja) un histēriski raudot, jo dusmām par brāli nāca vēl klāt dusmas uz sevi un lielās skumjas par saplēsto skalpeli :D

Tā bija salīdzinoši lēta, bet ļoti laba mācība. Dusmās neko neplēšu, jo - pati esmu izvēlējusies, pati pirkusi, pati iekārtojusi savu māju, un tagad visus tos smukos šķīvjus, glaunos telefonus un planšetes mest pret sienu? Nu i nafig! Briesmīgākais, ko daru, ir dusmīgi aizcērtu durvis, bet arī tā ļoti reti, jo, ja izlidos no enģēm, man dzīvoklī nebūs, kur patverties :D

Bet piekaut spilvenu vai AR spilvenu - jā, to varētu gan. Ja vien tas nav Versace spilvens :D

Traukus neplēšu, skaļi nebļauju, draugu nekaustu.. bet kad esmu riktīgi dusmīga, tad varu pagriezties un aiziet (visbiežāk iesēsties mašīnā un kaut kur aizbraukt galvu izvēdināt)!

Bet mīļotais mani pārmācīja, jo vienā tādā reizē, man atgriežoties mājās, māja bija tukša - mīļotais bija izdarījis tieši tā pat.. un tas bija sasodīti nepatīkami! :'-(

esmu saplēsusi vīrietim nozīmīgu mākslas darbu dusmu uzplūdā

Ja Tev cilvēks ir dārgs, tad ir jāmāk sevi savaldīt.. jo otrs to ilgi neizturēs (psihošanu).Laika gaitā ir jāizvērtē, kas ir svarīgi un nozīmīgi ne tikai Tev, bet arī otram.

nē, neesmu. Nesaprotu, kāpēc jādemolē sava māja vai jābojā savas mantas :D

Ja Tev cilvēks ir dārgs, tad ir jāmāk sevi savaldīt

Zelta vārdi. Un tas neeatiecas tikai uz kliegšanu un dusmošanos, bet arī uz sadzīvi. Jāziedo savi ieradumi un iegribas otra dēļ dažreiz.

parasti iztieku bez demolēšanas :D es apzinos,ja kaut ko sadauzīšu, saplēsīšu, tad man būs vietā jāpērk:D

Nesaprotu, kāpēc jādemolē sava māja vai jābojā savas mantas

Jā, ar vēsu saprātu domājot, es arī nesaprotu. Bet tajā brīdī, kad tās dusmas ir tik milzīgas un emocijas tik nokaitētas, tad ir pilnīgi vienalga par kaut kādiem priekšmetiem vai jebko citu.

Nu man gan jāsaka, ka māju nekad izdemolējusi neesmu, nekas briesmīgi dārgs arī nav saplēsts, tikai tādi diezgan viegli aizvietojami priekšmeti.

Lancaster, precīzi ;-)

Nu es laikam no psihas ģimenītes :D Agrākā jaunībā man ir mobilie šķīduši pret sienām, esmu arī grūstījusies, lamājusies, bļāvusi un spilvenu situsi, drēbes plēsusi utt. Bet tas laikam arī no personas pretī atkarīgs, ir kas provocē un uzvelk, ir kas nereaģē un gaida, kamēr tās ātrās dusmas pāries. Tagad nav iemesla šādām darbībām. Bet nu agrākā jaunībā arī brālis durvīs caurumus sita, tā kā - laikam esmu no psihas ģimenītes :D Bet man prieks, ka lielākā daļa te tādas savaldīgas :)

Es laikam skaitos savaldīga...nu vismaz ar draugu neesam tā strīdējušies nekad un skandālus taisījuši, lai būtu jālidina mantas pa gaisu :D viņš vispār nav tāds, drīzāk klusēs kā kaps un ignorēs vai aizies, nekā izlādēs emocijas. No manis var sagaidīt tikai kādu spilvenu vai durvju ciršanu, vai spiegšanu :-P
Kādreiz vēl dzīvojot ar vecākiem bieži vien mēdzu skaļi cirst durvis un pārvietot lietas ar troksni vai bļaustīties, bet tas jau bija sen un vairs nav taisnība (t)