Kāpēc citi neklausās

Esmu ievērojusi, ka ir tādi cilvēki, kuros klausās maz (viņi parasti mēdz runāt runāšanas pēc un nekad neko īsti jēdzīgu nepasaka), un tādi, kas klusi ierunājoties māk apklusināt un likt ieklausīties visiem. Harismai un sacītā saturam ir nozīme.

Manuprāt, tas liecina, ka cilvēkam tava dzīve/tu pati vienkārši neinteresē. Ja tas ir no draugu puses, tad vispār vāks :D Būšu skarba, bet uzskatu, ka tie cilvēki nav nekādi draugi + savā ziņā tā tomēr ir necieņa. Labi, katram tā var sanākt, bet ja tā ir regulāri, nu tad sorry. It īpaši, ja pats labprāt uzklausi...

Man šādi ir ar mājasbiedru - regulāri ņem manas lietas, kad aizrādu, tad pat virsū neskatās un tikai 'mhm' un tik turpina ņemt. Es pat vairs nezinu, ko iesākt :D

Man reizēm ir tā, ka neatbildu draugam, kad viņš kaut ko aizrautīgi ir izstāstījis. Viņš arī vienmēr sapūšas, ka neko nesaku un īstenībā es pati nespēju izskaidrot, kāpēc tā ir. Es vienkārši domāju kaut kādas citas lietas un nespēju pārslēgties pie viņa tēmas tik pēkšņi, lai uzreiz izteiktu savu viedokli, vai arī man ir tāds stāvoklis, kad es negribu ne par ko domāt / runāt / aizpildīt prātu, gribu būt tādā teju vai apātiskā stāvoklī. Stulbi no abām pusēm īstenībā. Tad labāk kaut ko vismaz atņurdēt, citādi var vēl pārprast, ka cilvēks apvainojies vai kā.
Šo varētu pētīt kādi sociologi kā vienu no komunikāciju problēmām, kas tagad aktuālas.

Ir man viena zināma meitene, kas vispār nepadomā pie tā, vai viņas stāstītais kādam ir interesants. Tik pat labi tagad jums varētu stāstīt, ka tā pārdevēja tajā apģērbu veikaliņā, kurai toreiz bija nolupusi nagu laka, šodien stāstīja man, ka redzējusi pēc kārtas aizbraucam garām 3 mašīnas. Divās sēdējuši vīrieši, vienā sieviete, blondīne, bet nu tāda, ka var redzēt - mati balināti. Un nevis salmu tonī, bet tādi pelēcīgi, kā viņai toreiz Jāzeponkulim tā mašīna, kad viņam bija kādi 55 vai 56 gadi. Laikam 56. Nē, 55 tomēr, jo togad uz tādu lielāku svinēšanu visi bija sataisījušies, Marijastante vēl nopirka kafijas aparātu, jo vecais, ko viņa bija pirkusi Ļeniņgradā, kad tur mācījās, saplīsa...

Nu, lūk, visādi citādi cilvēks riktīgi foršs, bet ļoti bieži sāk stāstīt lietas, kas random clvēkam nav interesantas un kurām vispār nav pilnīgi nekādas nozīmes. Un tad ir variants - pārtraukt vai arī domās aizpeldēt kaut kur citur. Citreiz, stāstot vienu stāstu, "pa ceļam" izstāsta vēl kādus 10, kas patiešām nav interesanti :)

Citreiz ar "Mhm, mhm..." atbildu gadījumos, ja cilvēks sāk pieskarties tēmai, par kuru nevēlos runāt, jo zinu - mums viedokļi krasi atšķiras un var sanākt kašķis. Tad tik saku mhm, mhm, kamēr izpeldam drošākos un intersantākos ūdeņos :D

Citreiz ar "Mhm..." atbildu, ja mani uzrunā cilvēks, kas man īsti nepatīk, ar kuru es nevaru atrast kopīgu valodu vai arī jūtu, ka viņu absolūti neinteresēju es kā personība. Bieži gadās cilvēki, kuri GRIB RUNĀT, bet vispār NEGRIB KLAUSĪTIES. Un viņš neiesaista cilvēku sarunā, tikai stāsta par sevi, savām domām, savu attieksmi, saviem panākumiem, savām problēmām, savu ģimeni, saviem draugiem, saviem, saviem, saviem. Un viņiem ir vienalga - tas esi tu, Anna, Marija vai Pēcītis, kas klausās, jo viņam tu neinteresē. Nu, tad, kad aptveru, ka mani nemaz pie vārda nelaidīs, tad pārslēdzos uz "Mhm, mhm...", fiksi notinos, ja iespējams, un turpmāk ar šo cilvēku veidoju attiecības virspusējā "Kā klājas? Labi. Man arī, paldies. Nu, tad atā, man te vēl šis tas jāizdara..."

Bet jautājums par zilo kleitiņu UZSKATĀMI PARĀDA, ka cilvēkam tajā mirklī tas, ko tu stāsti (vai arī tu pati!), nav bijis gana interesants, lai tam pievērstos. Vai nu tu stāsti nevērtīgas lietas vai arī nevērtīgiem cilvēkiem.

Varbūt tu klusi runā un katru reizi pārprasīt- "ko tu teici?" jau ir piegriezies.
Tieši tāda situācija man ir ar mammu un tiešām man ir piegriezies katru reizi pārprasīt, tad labāk izliekos ka vispār nedzidu, jo, ja būs kas svarīgs, pati atkārto otreiz un nu jau tādā skaļumā lai viņu dzird nevis noburkšķ zem deguna.
Otrs man bija tieši tāds pats darba kolēģis un es viņam uzreiz pateicu, ka runā skaļāk, jo tevi ļoti slikti dzird. Tad viņš ar mani tešām runāja skaļāk, bet citi vienmēr visu pārprasīja.

Vai nu Tu runā to, kas otram galīgi nav interesants vai nemāki viņu ieinteresēt un pasniegt tā, lai tevī ieklausītos.

Man reizēm ir tā, ka neatbildu draugam, kad viņš kaut ko aizrautīgi ir izstāstījis. Viņš arī vienmēr sapūšas, ka neko nesaku un īstenībā es pati nespēju izskaidrot, kāpēc tā ir. Es vienkārši domāju kaut kādas citas lietas un nespēju pārslēgties pie viņa tēmas tik pēkšņi, lai uzreiz izteiktu savu viedokli, vai arī man ir tāds stāvoklis, kad es negribu ne par ko domāt / runāt / aizpildīt prātu, gribu būt tādā teju vai apātiskā stāvoklī. Stulbi no abām pusēm īstenībā. Tad labāk kaut ko vismaz atņurdēt, citādi var vēl pārprast, ka cilvēks apvainojies vai kā.
Šo varētu pētīt kādi sociologi kā vienu no komunikāciju problēmām, kas tagad aktuālas.

+ piekrītu šim, jo man ir līdzīgi...
Draugs vienmēr bubina, ka es viņu ignorējot vai neklausoties vai neatbildot vispār ne uz ko...bet vai nu man vienkārši nav garīgā, vai nu nav ko atbildēt vai ir jādomā citas lietas :-/ ir jau muļķīgi, bet nu...esmu klusāka, bet viņam patīk runāties daudz :-)

Negribu nevienu aizvainot vai kā, bet, cik tagad aizdomājos par šo tēmu, nepieklājīgi neklausās, tieši, cilvēki ar zemu intelektu (vismaz man pazīstamie, kas izteikti to dara)...

Protams, ir arī izņēmumi, kas pa retam kādu domu palaiž garām, man pašai arī tā gadās... Bet tomēr, aiz cieņas pret otru cilvēku, es cenšos klausīties ko saka :)

Man ir atšķirība starp klausīties un dzirdēt...parasti es klausos, bet šad tad gadās, ka tikai dzirdu, jo esmu vai nu fiziski vai garīgi aizņemta :D

Es ļoti bieži dzirdu no cilvēkiem tikai skaņu, bet neklausos ko viņi runā. Pēc brītiņa attopos.

Es parasti vienkārši dzirdu, ko man saka tad, ja daudz runā par sevi.
Es nezinu, tas noteikti nav labs tonis komunikācijā, bet man arī nepatīk domāt un runāt par lietām, kuras man neinteresē. Un tas, ka es īpaši neiesaistos sarunā, jau nenozīmē, ka sarunu biedrs slikts, vienkārši apspriežamā tēmā nevēlos iedziļināties vai arī man nav tādu zināšanu, lai diskutētu, tāpēc labāk izvēlos paklusēt. Universitātē tā bieži gadās, jo manā kursā ir ļoti daudz politikas entuziastu, bet es tāda neesmu, labāk runāju par jebko, nevis politiski teorētiskām lietām. Tad nu sarunājos maz, jo vienkārši nevēlos par to domāt, iedziļināties, labāk savā nodabā plānoju savu laiku vai domāju sev interesantas lietas.
Neuzskatu, ka tāpēc man būtu zems intelekts, bet tad labāk tā, nekā būt tādai, kā tie cilvēki, kas tiešām neko nezina, bet vienmēr steidz izpaust savu viedokli..

Es zinu pāris cilvēkus, kuri nenormāli LĒNU izsaka savu domu, lēnu runā, stāsta gaitā n reizes novirzoties no tēmas, sākot stāstīt stāstu ar notikumiem no vairākas dienas senas vēstures, utt. Tas gan ir mokosi. Nevaru sagaidīt, kad pabeigs, reizēm tomēr saņemos iespraukties ar kaut kādu jautājumu, kas atkal noliktu "uz ceļa".

lesss67, piedod, bet balstoties uz šo savu secinājumu.... Vai Tu nerunā pārāk daudz par sevi? Vai Tu uzklausi sarunu biedru?

Lieta tāda, ka drīzāk nerunāju neko daudz. Es paklausos un tad kko tik saku.esmu kautrīga un arī tad, kad kāds runā ar mani, tad citreiz nezinu ko atbildēt

Varbūt tu klusi runā un katru reizi pārprasīt- "ko tu teici?" jau ir piegriezies.

Ja tā padomā tad tā ir gadījies, un ne vienu vien reizi, bet vai tas tik ļoti to ietekmē :-(

Vēl varētu piebilst, ka esmu pamanījusi, kad es pasaku kko tad otrs tā neko, ja to pašu pateiktu cits cilvēks citi uzreiz kko teiktu nu tas tā :-/

Arī tas, ka iepazīstu cilvēkus sākumā vis itkā normāli, bet paiet laiks un citi sāk mazāk runāt ar mani. Sāku domāt, ka tas ir tādēļ, ka esmu kautrīga(t)

Ja tā padomā tad tā ir gadījies, un ne vienu vien reizi, bet vai tas tik ļoti to ietekmē

tas arī var būt krietni katinoši, man ir kolēģe, ar kuru ejam pa ceļu, viņa iet pa priekšu un kaut ko saka man, mašīnas rada reālu troksni, un man ik pa brīdim ir jāpārprasa-kooooooo???

Vēl man nepatīk:
1.ja cilvēks runā klusu
2.runā milzu garos teikumos, nepasakot jēgu. Gaidu pusstundu, kas ir teiktā sāls
3. ja cilvēks aizpeld, kaut ko saka, pa vdu ir aaaa, eeeeeee, pats beigās aizmirsis, ko grib pateikt
4. vis vis visvairāk man nepatīk, ja cilvēks sēž pie kompja, runā ar mani, pienāk e-pasts, šis steidz lasīt e-pastu, novēršanas no manis, kaut ko bubina, tad es vienkārši varu aiziet peorm.

Man patīk, ja cilvēks zina, ko grib pateikt un to tieši arī pasaka.

Runāšanā ir dažādas nianses, ja Tevi neklausās jau vairs tikai viens cilvēks, piedomā, kā un ko Tu dari.

Vēl man nepatīk:
1.ja cilvēks runā klusu
2.runā milzu garos teikumos, nepasakot jēgu. Gaidu pusstundu, kas ir teiktā sāls
3. ja cilvēks aizpeld, kaut ko saka, pa vdu ir aaaa, eeeeeee, pats beigās aizmirsis, ko grib pateikt

Īstenībā šie 3. punkti atbilst man :-/ Nezinu kāpēc ir tā, bet esmu daudzas reizes pamanījusi, ka tā daru. Nav ne jausmas kā lai to novērš, jo tas tā nāk automātiski un pēc tam jūtos stulbi...

Baigi interesanti palasīt viedokļus, jo es domāju, ka esmu vienīgā kurai nepatīk runāties ar cilvēkiem, kuri ir tik klusi :-D
Nu ir tik tracinoši, ja cilvēks visu laiku čiepst. Arī man ir salīdzinoši klusa balss, bet vienmēr cenšos piedomāt pie tā, lai nečieptu :-P

Mani arī kaitina daudzas no piparenes nosauktajām lietām.
Gan jau runas veidu un oratora prasmes var izkopt - dažādos kursos, veidojot prezentācijas, uzstājoties, arī lasot vai kaut vai kādos aktiermeistarības pulciņos...

Bet laikam jau ir cilvēki, kuri nav dzimuši oratori. Piem., kaut vai mūsu cienījamais Prezidenta kungs. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuros es tiešām vnk nespēju klausīties... :D

Varbūt tu klusi runā un katru reizi pārprasīt- "ko tu teici?" jau ir piegriezies.


Ja tā padomā tad tā ir gadījies, un ne vienu vien reizi, bet vai tas tik ļoti to ietekmē

Ietekmē un kā vēl ietekmē. Ja cilvēks ir svešs un kontakts notiek retu reizi, tas nav uzkrītoši, bet ja tas ir dien dienā ("ko tu teici?") tas nereāli besī. Vienkārši es varu uzsprāgt praktiski ne par ko, un lielāko daļu strīdi man ar māti notiek šī iemesla dēļ (nevis par pateikto kā tādu bet par to, ka viss ir nescik reižu jāpārprasa)