Neko nedaru

Es pati esmu bijusi tai stadijā ka nezini ko darīt, tāpēc vienkārši nedari un jā manā gadījumā tā saucamā depresija bija vienkārši pārāk daudz brīvais laiks, pārāk daudz laika lai domātu par "VISUMU" un pārāk maz laiks koncentrējoties uz savu attīstību.

Piekrītu tikai tam, ka tas varētu būt VIENS no iemesliem, kas piemīt daudziem t.sk. "depresijā" nokļuvušiem. Tas jā..

Autore ir parasta sliņķe un liekēde. :D

Man šķiet, ka ļoti daudziem ir bijis šis emocionālais tukšuma periods. Diskusijas sākumā jau minēju, ka arī man tāds bija. Pilnīgs tukšums. Neko darīt negribējās, nekur iet negribējās, nebija interešu. Likās, ka esmu vāja un visu laiku piemetās kādas kaites - galva sāp, slikti, bezspēks utt. Bet tas viss bija no bezdarbības. Sameklēju darbu, nebija laika gulēt gultā, tiku cilvēkos un lēnām viss aizgāja.

Miss Joker, tas viss ir ļoti individuāli. Tas, cik ilgi un kā tu sevi "izārstē" ir atkarīgs gan no tava emocionālā stāvokļa, gan no tavas psihes, rakstura, apkārtējiem apstākļiem utt. Man viss salikās tā, ka es pati sevi izpumpēju un novedu līdz tai stadijai, tādēļ nu nevarēju es pati savākties :) Zinu cilvēkus, kuriem palīdzējusi TIKAI terapija ar psihologu vai grupās, zinu cilvēkus, kas tikai zāles lietoja. Man bija aizgājis līdz tam, ka mani gribēja ielikt rehabilitācijas klīnikā, jo širmis galīgi ciet bija aizgājis un nevarēju par sevi ne parūpēties neko, bet nu zinu cilvēkus, ko esmu iepazinusi līdz ar šo visu, kuri ātri ar to visu tikuši galā. Man pēc tam, kad uzsāku ārstēties, pagāja apmēram 3 mēneši līdz pirmo reizi pamodos un jutos vienkārši NORMĀLI. Interesanti, cik tāda sajūta var būt patīkama un sveša :)

Nu negribi, nedari, gan jau ir tādi vecāki, kam pat patīk uzturēt bērnus līdz 60 gadiem, kad vecāki aizies, tad - dabīgā atlase - nīkuļi izmirs. Nu nevar visi būt veiksmīgi, dažiem, acīmredzot, ir jābūt lūzeriem un jāsēž mājās. Nevajag nekādu terapiju, ja grib, tad var visu, ja negrib, tad nevar neko. Tieši tik vienkārši viss ir, jo neviens ārsts neizārstēs to, kurš pats negrib tapt vesels.

Laikam depresija... jo ilgāk sēdēsi mājās, jo dziļāka būs depresija! Savādāk nevar būt. Un vārds laikam tā kā nozīmē, ka tev 'šķiet ka ir. Beidz tā domāt un saņemies uun aiziet! :)

sunset - par to, ka neizārstēs tos, kuri to negrib, te piekrītu. Bet par to, ka ja grib tad var visu gan nē. Bet nu tas atkal, jo es personīgi esmu izgājusi cauri tādai ellei, kuru nevienam nenovēlu, laigan raksturs man ir tāds neko un esmu kā tanks bridusi visādiem sūdiem cauri :D Tas ir tas pats kā tie, kas nav mocījušies ar anoreksiju vai bulīmiju domā, ka tas, kas gribēs, tas savāksies un nevems vai nebadosies. Ne vienmēr viss ir tik vienkārši :) Bet nu labi, te nav īpaši jēgas skaidroties vai skaidrot kādam kaut ko :) Kā jau jebkurai lietai - būs tādi, kas piekrīt, bet būs tādi, kas nepiekrīt :)

Man katru gadu uznāk tāds posms ap rudens/ziemas laiku, kad visu dienu noguļu gultā, negribas un morāli nav spēka celties un kaut ko iesākt. Bet pus gadu... nezinu. Man palīdz draugi, kuri velk uz visādām nodarbēm. Pagājušajā gadā kad biju ieslīgusi šajā ''depresijā'', es nobijos no tā kā tērēju katru dienu un neko nedaru, atradu hobiju, tā arī kaut kā iekustējos un viss aizgāja. Dari kaut ko sev interesantu, kam tavuprāt ir nozīme, darba/hobija līmenī, vienalga, atrodi iemeslu KĀ DĒĻ iet un darīt. Pats no sevis jau nekas nenotiks :)

Man patīk atcerēties posmu kad sēdēju mājās :) mm, iemācījos adīt, aktīvi sportoju, gulēju cik un kad gribēju...pilnīgs chill! vienbrīd likās, ka vairs nepatīk strādāt :D par laimi pārgāja un iepatikās :)

Meitenes, tām kurām pieredze ar depresiju vai kuras kaut ko par to zin no pieredzes..Man ir hipotēze, ka depresija var piemeklēt tomēr vairāk tos/tās, kurām ir kaut vai neliela nosliece? Respektīvi, cilvēks kuram no dabas gandrīz vienmēr pacilāts noskaņojums, diez vai ir riska grupā.
Man piemēram ir VD un man kā personībai ir nosliece dramatizēt,fantazēt un baidīties :D Manuprāt, ne tikai lielas problēmas un stress noved, bet arī personības predispozīcija! Tas varbūt pat ir izšķirošais faktors drīzāk.

Nu, kad es gāju pie speciālistiem katram bija sava teorija par to..... mans pēdējais ārsts bija pārliecināts, ka tā ir tīri ķīmiska abnormālija smadzenēs, kurās pastiprināti izdalās serotīns (laikam tā bij nosaukums?), kas ir atbildīga par garstāvokli utt. Tieši tādēļ viņš bija par zāļu lietošanu. Nemelošu, ja teikšu, ka efekts bija jūtams un kā vēl. Pagāja laiks, kamēr vielas absorbējās un pamazām sāku just uzlabojumus apmēram pēc 6 nedēļām. Kā jau minēju, pirmo reizi sajutos NORMĀLI un nebiju nomākta pēc apmēram 3 mēnešiem. Apmēram jau 6 mēnešus vēlāk biju kā robots. Ja pirms tam raudāju katru dienu (nav ne jausmas par ko, vienkārši nestabils emocionālais stāvoklis), tad 2 gadus nenolija NE ASARAS, kas bija neraksturīgi man, jo parasti raudu filmās utt. Tā kā tam visam ir gan labā, gan sliktā puse. Ok, tu neesi nomākts vai nevarīgs, tev ir enerģija un domas sakārtojas vienkārši pašas no sevis, bet ne velti saka, ka no zālēm jāuzmanās cik var, jo tās nogalina teju VISAS emocijas, diemžēl ne tikai tās sliktās.

Respektīvi, cilvēks kuram no dabas gandrīz vienmēr pacilāts noskaņojums, diez vai ir riska grupā.

Manā gadījumā depresija mani piemeklēja krasu apstākļu izmaiņas dēļ, ķipa dabūju traumu pa vienkāršo runājot. Pirms tam biju ļoti pacilāta noskaņojuma cilvēks, tagad esmu vienkārši es, ne pacilāta ne arī otra galējība.

Man ir tā bijis, ka ilgu laiku, teikšu godīgi, ļoti ilgu laiku, un tas nebija vien pusgads vai gads, bet gan četri gadi, kad dēļ veselības problēmām es nespēju savā dzīvē neko darīt. Protams tas nav viens un tas pats, bet tas laiks man ļāva saņemties, saprast ko es vēlos no savas dzīves, ko vēlos sasniegt un nu esmu saņēmusies, atsākusi mācības lai beidzot tiktu galā ar savu dzīvi.
Tas ko varu Tev ieteikt, centies sevi par to visu, ka pašlaik neko nedari, neiedzīt vēl lielākā depresijā! Mums katram kaut reizi dzīvē ir vajadzīga atelpa no visa, vai arī uznāk tāds stāvoklis, kad vairs nav spēka un vēlmes pilnīgi nekam bet tas viss pāriet! Pa šo laiku, kamēr Tev šobrīd ir tādas sajūtas, centies rast sevī atbildes, ko Tu vēlies turpmāk dzīvē darīt, kādi ir tavi dzīves mērķi un kas ir jādara lai līdz tiem tiktu. Centies sevī atrast motivāciju lai izrautos no šī brīža sajūtām kas Tevi nomāc jau ilgāku laiku.
Velti laiku sev, savu domu sakārtošanai, atpūties un tad jau arī noteikti pa šo laiku, Tev radīsies iedvesma sākt kaut ko darīt! :)

Agnese_m, vai tagad esi pilnībā vesela, jūties teicami un zāles vairs nelieto? Man VD, murgs ar to :D

Nu negribi, nedari, gan jau ir tādi vecāki, kam pat patīk uzturēt bērnus līdz 60 gadiem, kad vecāki aizies, tad - dabīgā atlase - nīkuļi izmirs. Nu nevar visi būt veiksmīgi, dažiem, acīmredzot, ir jābūt lūzeriem un jāsēž mājās.

Ja man ir jāizvēlas vai par neveiksmīgu lūzeri uzskatīt tevi, kas dzīvo ne ar vecākiem un raujas darbā 24/7, vai arī cilvēkus kā Prusts, Kafka, Bernards Šovs utt., kas dzīvoja ar vecākiem līdz 30+ gadiem un vecāki viņus uzturēja, tad es par neveiksmīgu lūzeri uzskatīšu tevi, paldies :D

kopš augusta esmu nokāpusi no zālēm, bet nu ir maza aizdoma, ka biš pa ātru nokāpu :)

varbuut daudzas tagad mani kritizees, bet ir loti daudzas slinkaas pakalas, kas savai bezdarbiibai grib rast attaisnojumu - depresija.

Kale,

Tu pati zini ko Tu gribi darit? Vai gribi taa turpinaat sedet? Nedomaaju, ka tev ir depresija... Driizaak normalas bezdarbiibas sekas - apnikums.

samaara, tur tev taisnība. Ir atšķirība starp negribēšanu un nevarēšanu un tik tiešām moderni slinkumu vai negribēšanu ir norakstīt uz depresiju, tai pašā laikā cilvēkam nav ne mazākās saprašanas, kas tad ir depresija :)

Pati gribu sākt kaut ko darīt,KAUT KO,nezinu,strādāt,iet kādus kursus vai jebko..
Bet man vienkārši rokas neceļas,ir panīkums,gribas raudāt par katru sīkumu.. :(