Neko nedaru

Es par mājās sēdēšanu esmu dalītās domās. Ir cilvēki, kuri vienkārši nav radīti strādāšanai. Kāda starpība vai viņš sēž mājās (pat ja kādam uz kakla) un ir laimīgs, izturas labi pret sevi un apkārtējiem, vai strādā un ir nejauks pret apkārtējiem un varbūt arī sevi? Katru cilvēku laimīgu dara citas lietas un dzīvesveids. Es nenosodu ne pilnīgākās karjeristes, nedz arī mājsaimnieces. Galvenais, lai tu meklē pats savu izaugsmi - dari kaut ko priekš sevis, varbūt arī priekš citiem. Zinu cilvēkus, kuri nestrādā, bet reizi nedēļā nodarbojas ar labdarību. Sanāk, ka viņi nedzenās pēc tās naudas, bet tomēr kaut ko dara sevis un citu labā. Man pašai bija kaut kādu iemeslu grupējums, kādēļ gribēju aiziet no darba. Gadus 4 prasīja, lai es sasniegtu to algas un autoritātes līmeni, kādam dzinos pakaļ un šķita, ka mani tas darīs laimīgu. Nu un pagāja laiciņš un sapratu, ka galīgi garām. Tagad vīrietis atbalsta un saka, ka esmu daudz laimīgāka, foršāka, CITĀDĀKA un viņš atbalsta to, ka izvēlējos mazliet netradicionālāku pieeju dzīvei. Tā kā.. tas ir baigi individuāli :)

A man depresija vislaik skrienot un strādājot! Es nejūtos kā sieviete, jo nemitīgi nākas sevi pilnveidot, rauties, izjust stresu, kas pēc tam transformējas agresijā pret apkārtējajiem! Kā savākties, darīt visu ar prieku? Iet prom no darba?

Tev iesaku sākt ar mazumiņu, neba tagad meklēt darbu un stāties augstskolā- pirmkārt, izej no mājas, satiecies ar draugiem, cilvēkiem, kuriem ir mērķi un vērtības dzīvē. Smelies idejas un enerģiju.
Otrkārt, uzstādi sev mērķus, sākumā nelielus- piemēram, izlasi trīs grāmatas nedēļā, sagatavojies maratonam- ej skriet vakaros, iemācies pagatavot ko jaunu, sameklē valodu vai cita veida kursus.
Treškārt, maini vidi sev apkārt, izmaini istabas iekārtojumu, uzliec jaunus aizskarus, ja iespējams, noplēs vecās tapetes vai uztaisi nelielu remontiņu.

Ar katru izdarīto lietu sevis labā, jutīsies arvien labāk, jo būsi attaisnojusi savu eksistenci. Gūsi spēkus un varēsi uzstādīt arvien jaunus mērķus!

annonymous, tie forumi ir bullshits. Es arī, kad ārstējos, abām zālēm gāju cauri atsevišķos forumos. Tur pēc vienas dienas jau saproti, kuri ir vienkārši nomākti un kuri patiešām kaut ko dara savā labā un patiešām sigst ar depresiju ;)

Man arī šobrīd ir tāda situācija kā diskusijas autorei...
Ceru, ka pēc 2 mēnešiem šis viss beigsies.

Tur pēc vienas dienas jau saproti, kuri ir vienkārši nomākti un kuri patiešām kaut ko dara savā labā un patiešām sigst ar depresiju ;)

Nu bet par to jau arī ir runa, ka pat tie, kuriem patiešām ir depresija (vai kuriem tu, augsti kvalificēta mediķe, esi šo diagnozi dažu minūšu laikā uzstādījusi), par to publiski raksta un runā, nevis kā tu pirmīt apgalvoji:

tie, kam patiešām tāda ir, par to neskandina.

Tev iesaku sākt ar mazumiņu, neba tagad meklēt darbu un stāties augstskolā- pirmkārt, izej no mājas, satiecies ar draugiem, cilvēkiem, kuriem ir mērķi un vērtības dzīvē. Smelies idejas un enerģiju.
Otrkārt, uzstādi sev mērķus, sākumā nelielus .. Treškārt, maini vidi sev apkārt

+++

Vidi tiešām iesaku pamainīt, un ar to saprotot ne tikai interjeru. Pamēģini satikt jaunus cilvēkus, nodarboties ar jaunām lietām, iet uz jaunām vietām. Vides maiņa parasti pamaina arī perspektīvu. It sevišķi tajos gadījumos, kad tieši apkārtējā vide ir tā, kas dzen depresijā vai arī traucē no tās izkļūt, jo nepiedāvā nekādas alternatīvas tam, kas tevi neapmierina.

anonymous, nu vēl seklāk nevarēji uzrakstīt ;) Es neesmu ne mediķe (nevienā brīdī tā neesmu teikusi, kā arī nesaprotu kur tu izrāvi to, ka esmu kādi diagnozi noteikusi - galīgi nejēdzīgi "sarkastiski" joki ;), bet gan kā reāls piemērs, cik noprotu, atšķirībā no tevis, kas izgājis cauri klīniskajai depresijai un tās ārstēšanai gan ar zālēm, gan terapiju ;) Nu nevajag mēģināt filozofēt. Un arī nevajag mēģināt jaukt uzmanības trūkumu ar REĀLU slimību ;)

Es ieteiktu atrast sevi pa priekšu, ja ir kāda interese, profesija vai hobijs tad ieteiktu atrast priekš tām lietām kursus un censties darīt vismaz kaut ko kas tevi pašu interesē. Papildus atrast kaut vai sākumā pusslodzes darbu, kaut vai vakaros par apkopēju.
Centies atrast to ko gribi darīt, ja augstākā izglītība nav vai arī par profesionālā vidējā nav, tad apsver domu iet kādu profesiju mācīties. Eiropa piedāvā programmas 1,5 gadu laikā apgūt profesiju, koncentrējoties tikai uz profesiju + tev arī maksā stipendiju. Programmas ir gan ļoti vienkāršas, gan ļoti intensīvas, bet ļoti labi pielāgo pie aktīvas strādāšanas, jo atļauties kavēt un nenākt nav iespējams, savādāk ļoti iekavētu.
Pēc šādas programmas tev ir sertifikāts priekš tavas profesijas un vari jau mēģināt atrast labāku darbu. Vari arī pēc tam mērķēt uz augstāko izglītību, bet galvenais ir tiešām saņemt sevi grožos un KAUT KO DARĪT! Cik tad ilgi tu tā sēdēsi mājās? Paskaties kā apkārt tev visi gan jau strādā un mācās, vai tad tev patīk apzināties to ka tu stāvi uz vietas kamēr viss attīstās?

Jā, NVA kursi ir super lieta!
Autore! Noteikti izmanto to!
Nekontaktējies ar cilvēkiem, ja negribi, bet kursi noderēs gan tagad, gan nākotnē!

Jā, NVA kursi ir super lieta!

Kamēr biju NVA uzskaitē.. neatradu nevienus sakarīgus kurus tur. Jo negribu būt ne IT speciālists, ne metinātājs... nu reāli nebija ko tur izvēlēties sakarīgu...

Ai, cik var kasīties tam vārdam "depresija". Domāju, autore nav mediķe un līdz ar to padziļinātu domu šajā vārdā neiegulda. Ar depresīju laikam domāja, ka iestājies tāds kā emocionāls pamirums, apātija pret visu un visiem un lai neskaidrotu savu stāvokli, vienkārši apzīmē to ar "depresiju", lai skaidrāk plašākai auditorijai.

Zini, man tādas domas piezogas bieži vien. Nē, man ir darbs un blā-blā-blā, bet mani biedē citi faktori. Katru dienu domāju tās ne visai rožainās domas un saprotu, ka īsti neredzu nekam jēgu, jo rīt viss var mainīties uz 100%, un ne uz to saulaināko pusi.. Mani biedē stabilitātes trūkums manā dzīvē..

Es arī kādu pus gadu neko īsti nedarīju tagad... nu izbaudīju un tagad jau ar lielāku sparu nāk visādas idejas un domas ko darīt, ko uzsākt un beidzot sāku saprast kas man patīk un padodas. Bija vajadzīgs tāds restartiņš! :) Gan autorei arī kaut kādā brīdī nāks tā apziņa.

Ai, cik var kasīties tam vārdam "depresija".

šajā gadījumā tā depresija ir pārāk liels brīvā laika daudzums.

Meksikanka, ej strādā normālu darba laiku ar stabilu algu, tad nečīkstēsi.

Meksikanka, ej strādā normālu darba laiku ar stabilu algu, tad nečīkstēsi.

Hm.. un kā Tu zini, ka es tādu nestrādāju? Mana alga ir stabila, bet kas no tā? :)

šajā gadījumā tā depresija ir pārāk liels brīvā laika daudzums.

Iespējams, Tev tikai tā šķiet no malas, jo esi ieprogrammēta: darbs-mājas-darbs-nemitīga darbība un atkāpe no normas liekas kaut kas ārpus rāmjiem vai parazitēšana uz citu rēķina. Nesaku konkrēti par Tevi, bet ne vienmēr tāpēc cilvēkiem rodas tādas domas. Ne jau aiz garā laika meitene pameta darbu/studijas, jo nedomāju, ka tādu dzīvesveidu viņa ir piekopusi kopš dzimšanas.

meksikanka

Es pati esmu bijusi tai stadijā ka nezini ko darīt, tāpēc vienkārši nedari un jā manā gadījumā tā saucamā depresija bija vienkārši pārāk daudz brīvais laiks, pārāk daudz laika lai domātu par "VISUMU" un pārāk maz laiks koncentrējoties uz savu attīstību.

pilnīgi aplams uzskats, ka maza alga, jeb "normāls" darbs ir depresijas cēlonis, bet liela alga pēc dedukcijas metodes sanāk kā depresijas novērsējs? ;)

Neko nedarot neradīsies iedvesma ko sākt darīt, ir jādara kaut kas, kaut vai tiešām hobijs jātrod lai vienkārši darītu kaut ko kas dotu vairāk enerģiju darīt vel vairāk.

Nū..... man pašos pēdējos posmos pirms uzsāku ārstēšanos bija nonācis līdz tam, ka neinteresēja PILNĪGI nekas. Es burtiski varēju dienām nogulēt gultā, bez ēstgribas, bez jebkādas vēlmes pat dušā ieiet (agrāk un nu jau atkal, eju vannā katru dienu - ļoti patīk ūdens un pats vannošanās rituāls, kā arī parasti dušā eju gan no rīta, gan pirms miega, līdz ar to man tā negribēšana pat mazgāties bija kaut kāds rādītājs). Pa lielam, vienkārši gulēju gultā tumsā, un pat nezinu... neko īsti nedomāju. Vienkārši tāds pilnīgs tukšums iekšā bija, melns tukšums :) Tādēļ varētu saprast, ja pieņemam, ka meitenes problēmas cēlonis būtu depresija, ka intereses par neko nav. Tas nav tādēļ, ka tas cilvēks ir slikts, dumjš vai vēl kas. Tas ir reāli fizisks un emocionāls stāvoklis, kad neko nevari un negribi.

Vienkārši tāds pilnīgs tukšums iekšā bija, melns tukšums

Man viss tas ir bijis, pati izrāvu sevi no tā laukā un viss! sāku darīt! nedrīkst ļauties tam tukšumam it īpaši ja tu pats apzinies to ka tāds ir! ja tu to neapzinies tad ir cita lieta. Man bija tik smagi ka es nespēju noformulēt pat viss vienkāršāko domu, es nespēju izlasīt vienu teikumu un pēc tam pateikt ko es izlasīju, manas smadzenes bija atslēgušās pilnībā lai uztvertu jaunu info, bet es zināju ka viss nav labi un vienkārši pašas spēkiem pati tiku laukā no tās bedres, tas bija ilgi un mokoši, bet tiku. nebija ne man zāles jādzer ne kādas īpašas terapijas jāveic, vienīgais ko es darīju ir sāku vel vairāk mīlēt sevi, rūpēties par sevi.