Neko nedaru

Man vienu laiku bija līdzīgi. Ko es varu ieteikt - saņem sevi rokās, piecel pakaļu no dīvāna un meklē darbu.

Es gan neatbalstu šitos "vienkārši ej un meklē darbu". Viens ir naudas pelnīšana, bet otrs, kas ir svarīgāks par visu - vai tas darbs, vai tā karjera, ko izvēlēsies tevi neiedzīs vēl lielākā bedrē. Es labprātīgi aizgāju no lieliska darba, lai uzsāktu mazo uzņēmējdarbību. Miljonus nepelnu, bet iztikai pietiek un atlikt šo to arī var, kamēr vāros savā sulā un izdomāju, ko tad beidzot gribu darīt - vai atgriezties savā darbā un pelnīt labu naudu, un tikmēr arī ļaut uzņēmumam "ripot", bet nebūt īsti priecīgai, vai tomēr ķerties vērsim pie ragiem pamatīgāk un mēģināt trāpīt desmitniekā ar uzņēmējdarbību un to darīt pa īstam, nevis tik tā hobija līmenī. Cilvēkiem mūsdienās patīk metāties ar vārdu "depresija", bet tikai tie, kas tam patiešām izgājuši cauri, saprot, cik nopietni tas ir. Es ārstējos no klīniskās depresijas 2 gadus, pavisam nesen pārtraucu, bet jūtu, ka mazliet par ātru tas bija un apsveru domu turpināt terapiju + zāļu kursu vēl pusgadu vai pat gadu.

Padomā, vai tavas "depresijas" iemesls ir tas, ka tu neko nedari, vai tu tieši neko nedari tādēļ, ka jūties depresīva. Tā nav joka lieta :)

Ko tu darīji pirms tā pusgada? Mācījies vēl?

1. momenta ieliec ss.lv , zip.lv sludinajumu ka mekle darbu.
2. aizej uz darba brižu piesakies kursiem.

Kubiete, viņai jau nemaz negribās neko darīt, tā vismaz es sapratu.

Ko darīji pirms tam? Ko gribētu darīt?

Tavu situāciju ļoti labi saprotu. Gan pašai ir alerģija pret nemitīgu kaut kā darīšanu tikai darīšanas pēc, gan arī ir bijis ļoti labs draugs, kurš bija tev līdzīgā situācijā. Dzīvoja ar vecākiem, nestrādāja, divreiz ņēma akadēmisko gadu, jo lekcijas bija atstājis pilnīgā novārtā, atnāca varbūt reizi mēnesī.

Kā skaties uz strādāšanu uz pusslodzi kādu laiku?

Kubiete, viņai jau nemaz negribās neko darīt, tā vismaz es sapratu.

Nu tad lai nedara:)

Depresija ir hrooniska slimiiba kad iestaajaas paniikums, apaatija tu viegli sliigsti atkariibas ediens/ alko..interesu zudums, domas par pasnaaviibu. Vnk slikts garastaavoklis nebut nav depresija ja vien dien dienaa ilgstosi juties slikti un nekas nesniedz prieku

Saprotu darbu viegli nav atrast, bet kaapec ,piemeeram, neapmeklee kaadus kursus. Tie pasi NVA piedaavaa kursus+ maksaa stipendiju.

Pirms sešiem gadiem biju tavā situācijā. Mani ļoti motivēja tas,ka es redzēju,kā citi virzās uz priekšu un palika kauns pārējo draugu un paziņu priekšā. Sāku kaut ko darīt pamazām. Atradu darbu,pēc tam iestājos augstskolā. Tagad esmu priecīga un virzos tikai uz priekšu,arī pārējie lepojas ar mani.ka es toreiz saņēmos,tas ir ļoti liels stimuls. :) Galvenais nevajag baidīties,ja uzreiz neatradīsi savu vietu zem saules,ne visiem veicas uzreiz trāpīt mērķī.

Vienmēr fascinē, ka kādai lietotājai pieminot depresiju, uzreiz bars forumiešu klāt un visas mēģina iestāstīt, ka nekāda depresija viņai nav un principā nevar būt :)

Man atgādināja anekdoti

Dakter, es vēlos dzemdēt bērnu, bet mans vīrs to nevēlas! Ko darīt?!

- Dzemdējiet! Bet viņš lai nedzemdē!

Autorei -vairak uzturies svaigā gaisā. Tik skaists laiks tagad. Nāks par labu.

Man arī kadu laiku nav bijis darbs, atradu labu darbu ārpus Rīgas un reizēm ārpus LV robežas, viņiem darbinieku jau uzreiz vajadzēja, bet man 2gb operācija un pēc operācijas dažas dienas gultas režīms + 2 nedēļas kā piekauta izskatīšos. Ārā no mājas iet nevaru.
Man arī reizēm raudiens nāk virsū.
Bet man nav tā, ka neko nedaru.
4-5 reizes nedēļā sportoju, katru dienu 2-4hveltu mājas darbiem(mājas uzkopšana, ēst gatavošana,gludināšana,došanās uz veikalu pēc pārtikas). Šodien jāšķūrē sniegs, ko darīšu pirmoreiz pa ļoti ilgiem laikiem.
Daudz laika un mīlestības veltu savam sunim.
Ja nav darbs, tad var atrast ko darīt.

Manuprāt, tieši tāpēc jau arī viņai šķiet, ka ir depresija, jo sēž tikai mājās un neko nedara. Saņemies un sāc kaut ko darīt, nevis gauzies par garlaicīgo dzīvi. Darbā vai skolā tu satiksi jaunus cilvēkus, iegūsi iespējams jaunus draugus. Un dzīve liksies foršāka.

Manuprāt, tieši tāpēc jau arī viņai šķiet, ka ir depresija, jo sēž tikai mājās un neko nedara.

viņai šķiet, ka ir depresija

šķiet

>.

anonymous, labi, tieši tādēļ vinai IR depresija.

Es gan neatbalstu šitos "vienkārši ej un meklē darbu". Viens ir naudas pelnīšana, bet otrs, kas ir svarīgāks par visu - vai tas darbs, vai tā karjera, ko izvēlēsies tevi neiedzīs vēl lielākā bedrē.

bet sēdēt kādam uz kakla gan ir ok. nesaprotu kā nav kauna pieaugušam cilvēkam sēdēt mājās, neko nedarīt un dzīvot uz vecāku rēķina.

Es skeptiski skatos uz tiem, kas saka, ka viņiem ir depresija, jo parastie tie, kam patiešām tāda ir, par to neskandina. Es nevienam ne pušplēsta vārda neteicu par to, ka man ŠĶIET, ka man ir depresija. Kad vairs nevarēju slēpt un savākties, tad arī aizgāju pie ārsta un sāku ārstēties. Depresija nav kaut kas tāds, par ko tu gribi stāstīt citiem, pietam, kad tu patiešām slīgsti depresijā, nevis "vienkārši jūties depresīvs (balstoties uz populārākajiem simptomiem)", tad tu par to pat īsti neiedomājies. Tās domas, kas pa galvu staigā nu galīgi nav tās - hmmmm man liekas, ka man varētu būt depresija. Nevaru paskaidrot tā pa īstam, bet nu kā jau teicu.... mūsdienās katrs otrais moderni stāsta, ka viņam ir depresija, laigan viņiem nav ne mazākās saprašanas, kas tas ir par zvēru un ko tas var nodarīt cilvēkam.

Diemžēl mūsdienās cilvēki hronisku slinkošanu mēdz jaukt ar depresiju ;-)
(nesaku, ka tas ir attiecināms uz diskusijas autori)

Es atkal nesaprotu tos cilvēkus, kas svēta mierā apgalvo, ka viņi uzskata, ka citiem nav šīs te depresijas. Man apkārt esošie cilvēki arī uzskatīja, ka tas viss nav reāli un man tikai jāsāk kaut kas darīt. Tā nu pēc pāris mēnešiem jau ar grieztām rokām veda ārstēties.

:D

Kaut kādā ziņā jau es piekrītu, ka izejot sabiedrībā dzīve varētu uzlaboties. Bet no otras puses, zinu cilvēkus, kam ir uzstādīta šī diagnoze, un viņiem tieši iesaka uz darbu neiet, jo ļoti daudziem darbs = stress = depresijas pastiprināšanās. Nav tā, ka atrodot sev darbu, uzreiz dzīve kļūs rožaina. Varbūt tā būs, bet varbūt arī nebūs, 50/50.

Es skeptiski skatos uz tiem, kas saka, ka viņiem ir depresija, jo parastie tie, kam patiešām tāda ir, par to neskandina

Tad kā izskaidrot visu lērumu depresijai veltīto forumu, kur daudz raksta arī cilvēki ar medicīniski uzstādītu depresijas diagnozi?
Bet kāda tev vispār starpība, vai cilvēkam ir patiesa depresija, visiem psiholoģijas standartiem atbilstoša, vai arī viņš vienkārši jūtas bezgala slikti un sauc to par depresiju? Ko tas dos, ja tagad visi pierādīs, ka tēmas autorei nav tā īstā depresija, bet tikai kaut kas līdzīgs? Mani piemēram tracina lielais vairums cosmo atbilžu, kas ir kā no pareizo atbilžu grāmatas iekopētas - ''tev nav depresija, jo neatbilsti kritērijam x'' ''ej meklē darbu'' ''vienkārši dari'' ''nesūdzies''. Tādi padomi nevienam nepalīdzēs.

mūsdienās katrs otrais moderni stāsta, ka viņam ir depresija

noteikti, katrs otrais