Tikai darbs, darbs...

Kā cīnīties ar to, ka ''nav laika dzīvot'' - es piemēram neņemu visu atvaļinājumu kopā, bet gan pa vienai dienai katru nedēļu. Tā lielu daļu gada sanāk strādāt tikai 4 dienas nedēļā. Ja tomēr gribas garāku atvaļinājumu, ceļojumus utml., paņemu neapmaksātu.

Zviedrijas iniciatīvu par 6h pilnīgi atbalstu. Cik nav cilvēku, kas darbu vienkārši izstiepj uz 8h, jo strādā lēni, grib vēl kafijas dzert, grimt garās sarunās un sēdēt cosmo (piemēram) darba laikā, lai gan reāli to darba apjomu varētu izdarīt arī 6h, ja ne vēl ātrāk.

varbūt pie viena es varētu iespraukties ar savu jautājumu - tām, kurām salīdzinoši agri beidzas darba diena, kā jūs pavadāt vakarus, cik bieži esat ārpus mājas, ko darāt? :)

Man darbs beidzas plkst. 15. Vakaros eju uz bāriem (2x nedēļā), pārējo laiku pavadu zālē vai lasot, siltā laikā lasu parkos, lai nav jāsēž mājās, 4 sienās. Bet vispār darba dienās neko daudz necenšos darīt, visa iziešana sabiedrībā ir brīvdienās, kad arī pārējiem cilvēkiem ir laiks un enerģija.

Es vienā jaukā dienā izdomāju, ka negribu šādu dzīvi un no darba aizgāju :) Nekad negribu atgriezties vairs dzīvē, kāda man bija pirms tam! :)

Čau!

Hē.. man ir identiski. Savu darbu dievinu, bet strādāju, liekas.. vienmēr? Gan brīvdienās, gan darbdienās, gan svētkos.. Protams, nav 24/7, et tuvu tam.. Nesen konstatēju, ka nekomunicēju vairs ar cilvēkiem - ģimene un 1 draudzene. Ar citiem cilvēkiem vairs nē + attiecīgi nav jaunu kontaktu, jūtos kā būrī iesprostota, bet.. pat nav laika par to padomāt.. Vienīgais tiešām prieks, ka mīlu savu darbu un ja darāmā ir maz, tad sāku justies dīvaini...

Eju uz sporta zāli, apmeklēju teātri, koncertus, bet viss nav tas..

tāpēc es vienmēr esmu gribējusi pati sev noteikt darba grafiku

Jā, man ir tāds darbs, bet tāpat ir jāstrādā visu laiku, jo darba apjoms ir un tas jāizdara :D Vienīgais patīk, ka varu jebkurā laikā aizbraukt uz pilsētu, apdarīt savas darīšanas utt.. Vairs nevaru sevi iedomāties, ceļoties katru dienu noteiktā lakā, dodoties prom no darba noteiktā laikā un lai pa dienu nebūtu iespēja izdarīt savas darīšanas.. Kaut gan pārējiem kolēģiem ir viss tas un kaut kā dzīvo.. Arī agrāk tā dzīvoju, tāpēc tagad laikam būtu nu ļoooti grūti..

Man patīk darbs, kas man šobrīd ir. Pilna laime, kad mani iekrauj darbos. (l)
Protams, ir arī mīnuss, pēc darba jūtos pilnīgi bez spēkiem. Varētu mierīgi katru dienu 9ņos iet gulēt. :D Cenšos noskaņoties un saņemties, ka pēc darba vajadzētu arī iet pasportot. Tad manīs kā sanāks.
Ideālā nākotnē es varētu pati izlemt cik ilgi atrasties darba vietā, jo reizēm tiešām ir tā, ka viss padarīts, bet ir atlikušas stundas, kas jāatsēž. :-|

Domāju, kāpēc tā ir psiholoģiski? Nu tas, kapēc mēs pieļaujam šādu ritmu, ka nav īsti savas dzīves sajūtas? Kas mums liek sevi nesaudzēt? Varbūt liekas, ka citu neko nemākam, citur nekur neesam tik derīgas... Nezinu. Un kā tad ar attiecībām...

Meitenes, tās, kuras daudz stradā, ko par to saka Jūsu otrās puses?

Tikko sāku skatīties seriāla Homeland 2014.gada sezonu, pirmo sēriju. Diezgan traki par Keriju, bet, jā, viņa nolemj sevi visu veltīt darbam, jo privātajā dzīvē ir notikusi treģēdija. varbūt mums, tām, kas iejūgušās darbā arī ir kāda tāda lieta, ka darbs patiesībā kā glābiņš.

Pati ar diezgan strādāju. Un, galvenais, daudz domāju par darba lietām.

Sorry par pārrakstīšanās kļūmēm. :-)

Man nav otrās pusītes

Man arī nav otrās pusītes! Bet tāpat eju uz teātriem, koncertiem, darbojos brīvprātīgajos pasākumos. Vasarā vispār super! Katrs vakars tik gaišs, ka var viskaut ko sadarīt!

Vienīgi, mans darbs ir nenormēts - nav tāds 8:00 sākas - 17:00 beidzas!

Sāc plānot dzīvi ne tikai ap darbu, bet arī ap kādām izklaidēm. Ja gribi ieziet ar draudzenēm iedzert kokteili vakarā, tad ieplāno to un uzstādi to kā tik pat svarīgu notikumu kā darbs, ja laicīgi plāno tad viss ir iespējams, ja haotiski sāc rīkoties tad beigās viss drīzāk dēļ dariem nebūs laika lai ietu izklaidēties.

Es arī esmu padomājusi par to, ka pēdējos gados dzīvot neatliek laika. Viss pārāk pakārtots darbam. Vakaros ir tikai dažas stundas, tajās neko lielu nevar pasākt. Piektdienas vakaros, kas daudziem skaitās izklaides laiks, esmu tā pārgurusi, ka domāju tikai kā ātrāk tikt gulēt. Paliek tikai sestdiena, jo svētdien atkal jau jāgatavojas nākamai nedēļai.
Vispār jau ar laiku vajadzētu domāt par mazāku darba laika ieviešanu, tehnoloģijas taču attīstās, cilvēka darbs vajadzīgs arvien mazāk, tas nav loģiski, ka darbā jāpavada tik pat daudz laika kā agrāk.

Nu tieši tāpēc, ka vairs nespēju izturēt, ka dzīvoju darbam nevis savu dzīvi, es vairs nestrādāju algotu darbu, viss ko daru ir savam vai drauga biznesam, un kad tas darbs ko dari ir sev/tavs, tad tā sajūta ir pavisam cita :)

Man vēl ir nelielas haltūra (darbs pie datora darāmais no mājām), bet tās gan neaizņem daudz laika, bet vairs nekādu lielo prieku arī nesagādā.

Man iet līdzīgi, it kā jau ir arī diezgan daudz dienu, kad strādāju maz, offisā atrodos mazu dienas daļu, bet tik un tā pēc darba ir tāda sajūta, ka gribas sabrukt uz dīvāna un nedarīt neko. Man laikam paveicies, ka mana ģimene, draugi dzīvo tuvu man līdz ar to sanāk bieži tikties, kaut ko pasākt, kaut vai kafiju kopā iedzert, arī uzreiz citādāka sajūta. Nu jā, un mājās man vēl ir vīrs. Pēdējā laikā gan bieži uz vairākām dienām/nedēļu aizbrauc darba darīšanās, tad tas vakar mājās arī šķiet tāds vienmuļāks.

Es ar tā nevarētu dzīvot, tāpēc man īstajā brīdī parādījās biznesa ideja, kuru esmu attīstījusi, savādāk laikam sajuktu prātā! Varbūt nedaudz vieglāk ir tiem, kuri ir maiņu grafiks, jo nu strādāt 5 dienas no rīta līdz vakara ir vnk šausmas... Tagad man ir daudz maz brīvs grafiks un laika pietiek gan biznesam, gan mājas darbiem, gan atpūtai... :) Jūtos ļoti labi.
Jāvadās pēc sajūtām, ja jūti, ka kaut kas nav tā kā tu gribi, tad maini to... :)

Tieši par šo nesen iedomājos un sapratu, ka noteikti negribētu visu savu mūžu līdz pat pensijas vecumam dzīvot šādā režīmā- 5 dienas darbā, 2 brīvdienas. Reāli sanāk, ka no vidusskolas/augstskolas pabeigšanas cilvēks kā sāk strādāt, tā līdz vecumdienām (izņemot atvaļinājuma nedēļas vai BKA) un tas īstenībā ir skumji.
Beigu beigās sanāk, ka esi piedzimis, lai ietu bd, skolā un tad tik uz darbu, darbu, darbu...

Man arī daudz kas darbam pakārtots. Strādāju no 8-17, bet man darbs ļooti patīk, strādāju interesantu darbu ar foršiem cilvēkiem apkārt, tāpēc nedēļa paskrien ātri un tad nāk brīvas dienas. Ja esi aizņemts, vairāk novērtē un plāno brīvo laiku + tiešām var mazāk gulēt, vismaz darba dienās. Jūtos labi! Pie tam ir taču arī atvaļinājumi :)

Pa lielam tā arī ir: darbs,darbs,darbs..un domāju visu laiku,ka es viena tāda kurai gribas vairāk brīvo laiku vakaros..pēc darba bieži vien dodos satikt draudzenes,teātris,koncerti kādreiz ja iekrīt...2x nedēļā vingrošana, pagūstu katru dienu noskatīties savu seriālu,no mājas izeju 6.30, atpnāku 19.30 vai biezi vien ap 22iem un tad gulēt..par darbu domāju tikai darbā.

Miss Joker labu padomu deva. Nenostadi kaa galveno notikumu darbu. Man paveicies vai kaa, bet darbs man bija tipiskais no 9-17, bet nekad nebija sajuta, ka ir tikai darbs, jo koleegju daudz, kadam vienmer ir kaadi svetki, darba virtuvee kolegi no citaam nodaljaam utt. Moraali sevi nostadiju, ka tagad nedaudz (tas nekas, ka nav laika uz wc aiziet) pastradashu un tad doshos pa dariishanaam. Viss ir attieksmee.

Man ir maiņu darbs, strādāju gan pa dienu, gan naktīs. No vienas puses labi - varu izvēlēties, vai gribu jau 15:00 būt mājās vai gribu gulēt visu dienu, darīt visu, ko citu un tikai vakarā iet uz darbu. Tā kā atkrīt problēmas, kā piemēram, vakaros nevar ieplānot kādu pasēdēšanu, ilgāku būšanu ārpus mājas u.c., jo no rīta agri jāceļas.
Bet tad atkal, strādāju es visu laiku, gan brīvdienās, gan svētku dienās. Kamēr citi svin jauno gadu, tu sēdi darbā. Kad citi piektdienās ballējas, man atkal jāstrādā, jo brīva būs tikai pirmdiena, kad atkal visi citi būs darbā.