Attālās attiecības..

Man bija kaut kas nedaudz liidziigs,tikai vinjhs apgalvoja,ka ir manii iemiileejies lai gan taa bija tuksha runaashana.
Mees izskjiiraamies un vinjhs koledzhaa atrada citu.

Es ar savējo jau 2,5 gadus tā dzīvojam. Es Rīgā studēju, viņš gandrīz 200km tālumā prom. Sākumā arī baidījos, kā nu būs, bet ir ļoti, ļoti labi. Tas laiks, ko pavadām atsevišķi, ir mūs tikai satuvinājis.
Tu saki, ka brīvdienās ziniet, ko darīsiet, bet kur problēma darīt kaut ko, ko vēl neesat darījuši vai dariet reti? Izejiet kaut kur, aizbrauciet, varbūt, lai draugs atbrauc pie tevis uz Rīgu, tur taču tik daudz iespēju kā pavadīt laiku. Tāpat padomā, kas ir tas, kādēļ Tu esi mainījusi savu attieksmi. Kāpēc pēkšņi uzvedies savādāk.

Nesaprotu, kāpēc Tu tērē savu dārgo laiku attiecībās ar cilvēku ar kuru tāpat šķirsies.

Mani ar draugu šķir 220 km, bet mēs tiekamies katru nedēļu un ir labi. Tevi viņš vairs nesaista, tak esi godīga.

Nu piekrītu arī tam, bet vairs nav tas, kas agrāk.. vairs nesazināmies, kamēr esmu Rīgā. Tagad arī viņam tuvs radinieks nomira. Tapēc ir gandrīz vienalga, kas notiek ar mums. Un vairs nav tas, kas bija, tieši attālums mūs attālina..
Cenšos sevi noskaņot, ka nesaista, bet nesanāk..
Drīzāk es viņam, kā viņš minēja - nav tā, kā bija agrāk.

Nu piekrītu arī tam, bet vairs nav tas, kas agrāk.. vairs nesazināmies, kamēr esmu Rīgā.

Bet kāpēc? Kāds ir iemesls tam, ka nesazināties? Tātad nav intereses vienam par otru. Un tālāk jau viss skaidrs..

Tagad arī viņam tuvs radinieks nomira. Tapēc ir gandrīz vienalga, kas notiek ar mums.

tas nav attaisnojums.

Tad kāpēc Tu tērē savu laiku?

Draudzenei arī šādi bija, lieki teikt, ka puisis viņu pameta.

Dēļ Rīgas es paliku savādāka, neuzvedos, kā agrāk, tādēļ attieksme mainijās arī viņam.

to gan jau, ka viņš tev ir sastāstījis.
man jau šķiet, ka tikties reizi nedēļā nav tik traki, nav tādas attāluma attiecības, kā ar ārzemnieku, bet kas der vienam, neder otram :)
drīzāk mainies, jo audz un attīsties, interesējies par jaunām lietām, nenormāli būtu palikt visu mūžu ar tādu mindsetu kā tikko pēc vidusskolas.

Nu jā. Liek vairāk aizdomāties..
Nesazināmies, jo pārsvarā nav laika.. Viņam daudz darba, man mācības..
Es nezinu kapēc, varbūt cerība atgūt pazaudēto. Jo viss sākās manas attieksmes dēļ, ko par vēlu sapratu un sāku mainīt..

Laiku zvanam mīļotajam cilvēkam jau nu var atrast. Ja grib.

Nesazināmies, jo pārsvarā nav laika.. Viņam daudz darba, man mācības..

Nav laika pat īsziņai vai dažu minūšu zvanam? Neticu! Ja nav vairāk intereses, kāda jēga mēģināt kaut ko glābt un mocīties.

Es jau iepriekš atvainojos par tik skarbiem vārdiem, bet mani vienmēr ir kaitinājusi šāda gaušanās... Ja jūs viens otru mīlētu, tad nekāds attālums, ne retās tikšanās reizes nebūtu par iemeslu tam, ko tu tagad apraksti.. Gribās pajautāt, cik tad tālu jūs viens no otra esat? Tās pēc tavām domām ir retas tikšanās? Attālums ir 500 vai vairāk, kad visa valsts ir jāpārbrauc, lai satiktu cilvēku uz 3 dienām mēnesī, un tad atkal turpinātu ikdienu kontaktēties caur skype vai sms... Ko tu darītu šādā situācijā?

Ja jūs viens otram būtu patiešām svarīgi, tad nekas no šī, un pat ne miruši radinieki nebūtu par iemeslu tam, lai neko nedarītu lietas labā, lai nelabotu to "rutīnu" un strīdus... Tiktu darīts viss iespējamais, lai to dzirksteli uzturētu... Laikam piekritīšu Artemzija viedoklim, netērē savu dārgo laiku ar cilvēku ar kuru tu tāpat šķirsies, nebojājiet viens otram nervus.

mūs šķir aptuveni 3300 km.
LV reāli nav tik liela, lai nespētu regulāri tikties. es priecātos, ja katrs dzīvotu kaut vai katrs savā LV pusē.

Mīļā, ja viņa attieksme ir vēsa, tad lūdzu padomā.. tas jau liecina par to, ka viņam interese ir arī vāja..

Personīgi no savas dzīves. Mūs šķir 2559 km, precīzi. Un ja grib, tad visu var! Par šo nu es esmu pārliecinājusies. Galvenais, kas attālumā ir tik sāpīgs - tas, ka tu nevari būt viņam līdzās. Esmu, protams, dzirdējusi daudzus gadījumus, ka attālums tomēr attiecības šķir, bet kas ir galvenais, manuprāt, tā ir savstarpēja uzticība. Varbūt izklausās arī naivi (uzticība, bet tas attālums), bet kā es jau teicu, ja grib, tad visu var! Situācija to tā ir nostādījusi un es tikai esmu pateicīga, ka es viņam varu uzticēties, ka 4 gadu laikā es to esmu guvusi, lai pa kādiem kalniem un lejām mēs nebūtu kopā gājuši (šoreiz nav attiecīgi par attālumu). Un nu redz, es esmu eiropas dienvidos - viņš ziemeļos, bet vai tāpēc es jūtos apjukusi, nelaimīga, nepateicīga vai pat ievainota? Nemaz!!!

Mēs sazinamies katru dienu, mēs tiekamies vidēji 2-3x gadā (runājo tieši par pēdējiem diviem gadiem). Nu lūk, un tāpēc ir vajadzīga pacietība.. Jūs noteikti spējat iedomāties, cik es esmu laimīga, kad es viņu satieku! Jā, atzīstos, brižiem man uznāk tāds kā lūziens, bet tad, kad tā ir, viņš prot mani uzmundrināt un otrādāk.

Takā mīļā, padomā par to!

Fu*k that!
Mūs šķir 2602km

LV reāli nav tik liela, lai nespētu regulāri tikties. es priecātos, ja katrs dzīvotu kaut vai katrs savā LV pusē.