Principā, katram jau ir savs dzīvoklis, neviens teorētiski uz ielas nepaliek. Es domāju, ka šajā gadījumā autore uztraucas, ka vīra īpašumi aizies bijušajai un viņu kopīgajam bērnam, tāpēc satraukums ar statusu- sieva, kas dotu viņai lielākas tiesības, šobrīd jau nav nekādu. Tā ka nav ko te daudz tīt miglu par mīl-nemīl, 36 gadu vecumā, ar savu dzīves bagāžu kontā, tāda šķīstība un naivums, kātad.. Domāju, lieta vairāk grozās ar garantijām, statusu, mantisko. Kas principā jau nav nekas nepareizs, īpaši, ja jādomā par savu bērnu- vai viņam kas paliks, gadījumā, ja ar tēvu kas notiks. Tikai vai vajag uzreiz galējībās iet? Visu taču var mēģināt izrunāt un sākt domāt racionālāk, ne tik emocionāli, teiksim, es esmu jau tagad šo to izdarījusi bērna nākotnei, piemēram esam atvēruši viņam krājkontu, kurā abi katru mēnesi šo to ieskaitam.