pirmās dzemdības

Jā, es arī lielākoties pa dušu dzīvojos. Tāpēc mani arī atrunāja no vannas, jo teica, ka man ļoti palīdz duša, tāpēc priekš kam par vannu maksāt, ja duša ir bez maksas.

Es nenemu atsapinasanu. Prieks kam vispar? Dzemdibas ir dabisks process.

Es to uztveru kā cilvēces evolūcijas produktu. Zobus arī var labot bez narkozes, tas arī ir dabisks process. Kādreiz i zobus laboja, i dzemdēja bez atsāpināšanas, bet toreiz bija citi laiki. Arī veļu mazgāja upē un lasīja sveču gaismā. Mūsdienās ir izgudrots tik daudz kas, kāpēc gan to neizmantot un neatvieglot sev dzīvi. Es negribu vemt no sāpēm un slēgties ārā tikai tāpēc vien, ka tā ir dabiski. Kad jutu, ka ir tik slikti, ka drīz būs jāvemj, paņēmu atsāpināšanu. Atlikusī dzemdību daļa bija brīnišķīga un īsa :)

Ar pirmo beru pec 26 stundu kontrakcijam penemu gaziti ko paelpot, un pec stundas jau dabuju spiest laika mazuli, nebija tik traki ka biju iedomajusies.

Ar otro bernu dzmedeju bez atsapinasanas un ka neka viss atverums atveras no 0 - 10 cm nepilnas tris stundas tad sapeja nezeligi, likas ka nomirsu, jo nebija kontrakcju bija nepartrauktas sapes ar kontrakcijam.

Tapec par atsapinasanam tu labak zinasi kad ko nemt.

Lalya, tu juties žirkta, bet es pēc dzemdībām 4 reizes noģību, nezinu, cik man daudz iegrieza, bet es pēc tam nevarēju no gultas piecelties, sāpēja, bija slikti, es savu bērnu pati nespēju aprūpēt, te jāsaka liels paldies vīram, kas bija ar mani kopā visu dzemdību laiku un pēc tā, jo tieši viņš pārģērba, apkopa mazo un pat lika man pie krūts. Mājās pirmo mēnesi tāpat, jutos kā zombijs un nekam nederīga māte, jo es savu bērnu nevarēju normāli aprūpēt, 2 nedēļas nevarēju sēdēt, aiziet uz tualeti bija tīrākās šausmas, tikai pēc 2 mēnešiem sāku justies kā normāls cilvēks un kā normāla sieviete. Mazajai tūlīt 3 mēneši un tikai tagad varu pateikt, ka man nekas nekur nesāp. Tāpēc nedomāju, ka atkopšanās pēc ķeizara būs kaut kas smagāks un trakāks. Citas pēc ķeizara atkopās ātrāk, nekā es ar savām šuvēm un iegriezumu- tāda pati rēta un šuves ir. Tāpēc uzskatu, ka katrai tā pieredze ir savādāka, nav vienādu dzemdību un pieredžu, tāpēc neuzskatu par kaut ko sliktu, ja esmu izlēmusi par labu ķeizaram,vadoties pēc savas pieredzes. Nav forši visus bāzt vienā maisā.
Man abas dienas mazā nogulēja, bija speciāli jāceļ uz barošanām, citām atkal visu dzemdību nodaļu mazie piebļāva.

Oj, kāpēc es ienācu šajā diskusijā? Man jau ir slikti, kaut gan vēl neesmu pat stāvoklī.

Man nebija noslēgts dzemdību līgums ne ar ārstu, ne ar vecmāti. Pirms dzemdībām izgāju pirmsdzemdību kursus Māmiņu klubā. Zināju tikai to, ka vēlos dzemdēt DzN un ūdensdzemdības.

Pats process sākās jau naktī ap 4 no rīta, uz slimnīcu aizbraucām ap 10 paklausīties tonīšus un vecmāte teica, ka visticamāk viss sāksies vakarā. Tā arī bija. Ap 22 atkal ieradāmies Rīgas Dzemdību namā. Dokumentos rakstīts, ka dzemdības man bija 6 stundas, kas skaitoties īss periods priekš pirmajām dzemdībām. Par procesu neko sīkāk komentēt nevēlos. Piedodiet, bet tās šausmīgās sāpes dažkārt vēl šodien uzjund :'-( Atsāpināšana nebija, plīsumi, paldies Dievam, arī nē, neko negrieza. Man bija ūdendzemdības un superīgākā vecmāte, kādu vien varētu iedomāties. Uzvārdu nezinu, bet viņu sauc Līga. Vienkārši superīga sieviete. Ar veselīgu humoru viņa gan varēja pateikt ko mīļu, gan sadot ar rungu! Ja vēl kādreiz dzemdēšu, meklēšu viņu rokā :)

Man par DzN tikai labākās atsauksmes. Ņēmām īpašo palātu, kur palikām trijatā. Dīvaina māsiņa bija tikai viena- ļoti šerpa, bet pārējais personāls, sākot ar apkopēju un beidzot ar ārsti un pediatri, kas katru dienu nāca apraudzīt mazo, - varu teikt tikai to labāko.

Domaju, ka katrai dzemdetajai ir jadod ordenis, tas patiesam nav viegli un ir pamatigs darbs.
Kubiete mani nosokeja, es vienu izspiest nevareju,bet vina 2 uzreiz. Malacis! :)

Kaut gan biju parmocijusies,pec dzemdibam jau pati uzreiz gribeju skriet uz wc:-D
Protams, nekur talu netiku, jo gandriz nogibu...
Vel, kaut gan 9 menesus biju gaidijusi mazo un runajusies, kad vina piedzima, abas skatijamies viena uz otru luelam acim:-D
Loti jociga sajuta, man bija vajadzigs aprasanas laiks ar mazo...
Piekritu ari Neonam, ka visi " prieki" tikai sakas pec dzemdibam...
Fiziski pec dzemdibam bija ok, nedaudz apaksgals valigaks jutas, tacu emocioni ar mani bija katastrofa... Gan hormoni lekaja, oj, nu vispar gruti bija pirmo menesi...

Kubiete-nē, neviens man to nedarīja, jo nebija laika man.Bijām 3 dzemdētājas vienlaicīgi, es daudz laika pavadīju viena.Man bija bail(kamēr vīrs šo to aizbrauca paņemt no mājām).Man pat vecmātes vietā sēdējā klāt bērnu māsa uz uzmanīja procesu.

Es arii biju sabijusies,bet tas bija paarvsaraa no nezinasanas kaa bus. Labaak tomeer nezinaat kas sagaida! :D Parsvara nelasiiju nekadu info par dzemdiibam un tadam lietam, vnk lai nesabiedeetu sevi. Centos nedomaat.
Nu katraa gadiijuma, nedomaaju ka viss beigsies taa kaa beidzaas, bet nu labi ka viss notika veiksmiigi. Gribeeju pati dzemdeet, biju apnnjeemusies, bet .. diemzeel bija galaa keizars. Nekad nebuutu iedomaajusies.
Negribeetu vairs Riigas dzemdiibu namaa dzemdeet, man ne iipashi labi sashuva.. un ir probleemas tagad. Ka bija ta bija, bet tur vairs neveeleetos.
Ko iesaku Tev, nedomaa liekas domas, tapat ata dabuusi.. neatkariigi kaa., hehe! :) Veiksmi!

Labaak tomeer nezinaat kas sagaida!

Man atkal bija otrādi, es jau pirms grūtniecības lasīju netā visādus dzemdību stāstus, morāli jau sagatavojos, tāpēc pārsteigumu galīgi nebija un par to es priecājos.

Es jau mineju,'ka,ja ir loti traki, tad janem atsapinasana. Katrai sievietei ir savs sapju slieksnis. Es ar viena bridi domaju, ka,'ja dzemdibas norisinasies visu nakti, nemsu atsapinasanu, bet tik traki nebija. Negribeju nemt sakuma,'jo, ja var izturet, tad nav janem tikai tadelj, ka tas tagad ir baigi populari, lai tik kkas nesapetu. Bet es jau teicu-ja var izturet.

Gribeju vel piebilst,'ka man nebija nekada aprasanas procesa ar mazuli. Kad vina piedzima, es jutos neveikla, bet man nebija domas, ka es neesmu es vai tml. Es gr.laika uztraucos par to, ka man vairs nebus laika sev, varbut par atru u.tml. bet tagad saprotu, ka sieviete tajos 9 menesos iemil savu mazuli un iziet cauri visadam domam, ka pec tam tu vnk esi kopa ar savu bernu. Vsp nekad nesapratu,'kad man visi teica, nu jau laikam busi apradusi ar jauno lomu un vairs nav tik emocionali gruti...nezinu, nebija ar ko aprast. Berns ir piedzimis un vinsh ir dalja no manis. Katrai, protams, tas ir savadak, bet sapratu, ka man uztraukumi bija velti. Ja,pirmie menesi ir grutaki, bet, ja ir virs, kas palidz, nevis tikai dirn pie tv, tad ari viss ir savadak. Mans virs gan loti daudz strada, bet iespeju robezas palidz un nemas ar bebi, palidz majas darbos.