ievākšanās

šausmas, cik garš niks!:-O pat aizklājas diskusijas daļa:D

Pirmo reizi dzīvo kopā ar vīrieti?
Man līdzīgi bija pirmajā reizē, uztraukums darīja savu un arī gribējās bēgt.. beet pēc laiciņa jau viss pāriet! tā kā - no stress!!

Laikam jādomā jauns beidzot. Piemēram, bēgošā līgava, hihi

šausmas, cik garš niks! pat aizklājas diskusijas daļa

++


Nu, šķiet, ka esi par ātru sākusi kopdzīvi, ja bailes ir.

Intuīcija parasti ir spēcīgs rādītājs mūsu lēmumiem, bet nogaidi. Laiks rādīs kā būs.

Selīna, nē. Esmu gadu nodzīvojusi ar ex, bet tas bija traģiski. Tiešām drausmīgi. Beigās, kad 4 mēnešu garumā šķīrāmie sun es tiešām aizgāju, likās, ka nomiršu no fiziskajām sāpēm. Varbūt, tas arī ir par iemeslu manām šī brīža nepamatotajām bailēm : D Bet kā lai tiek vaļā?

Varbūt nevajag to darīt apzināti, bet gan pakāpeniski paliekot vienam pie otra pa nakti atstāt pa vienai vien mantiņai, pamazām pārvākties. Nepaspēsi ne aci pamirkšķināt, kad būsi jau pārvākusies un dzīvosi pie viņa. :) Bez stresa, pārdzīvojumiem.

Tas viss ir galvā! Šķiroties, aizejot no kāda tu sastresojies, bet tavam ķermenis viss ir ok. Tik galva bremzē visu. Nevajag sasteigt kopdzīvi, ja neesi tam gatava.

Mēs abi nolēmām, ka gribam dzīvot kopā un tādā gadījumā pavisam jaunā vietā, kas būs tikai mūsu, tā kā šoreiz ar tām sieviešu viltībām nesanāca :D

Es arī biju uztraukusies pirms kopdzīves sākšanas. Likās,ka nevarēsim sadzīvot. Bte neko. viss forši.
Bet nu mēs bijām kopā krietni ilgāk.

Tādā gadījumā vajadzīgs laiks, lai iedzīvotos, saprastu, ka tiešām dzīvojat kopā. Ir vajadzīgs laiks. :)

Pazīstama sajūta...visu dienu, kamēr mantas krāmēju un pārvedu, galvā skanēja "nu ko tu dari?! taču nesadzīvosim, strīdēsimies par sadzīviskām lietām utt", tiešām gribējās mukt, bet neko, pirmā nedēļa bija grūta abiem, bet tagad viss ir ok (l)

Man arī sākot kopā dzīvot bija stress un bailes, ka būs daudz strīdu un kašķu. Bažas izrādījās pamatotas, bet neko dzīvojam :)

Tas ir tikai normāli. Es ar vīru sāku dzīvot kopā nedēļu pēc attiecību sākuma, bet tas bija manā dzīvoklī. Tad viss bija labi. Laikam bija drošības sajūta, ka ja kas noies greizi, es viņu jebkurā brīdī varēšu izmest uz ielas. Pēc pusgada parēķinājām, ka izdevīgāk ir dzīvot viņa privātmājā. Tad nu man sākās satraukums - cita pilsēta, sveša teritorija, man vairs nav manas drošības, ja nu kas notiks, tad es atjēgšos uz ielas, nāksies meklēt atkal jaunu dzīvokli, mēs noteikti kašķēsimies utt.utjpr. Lai pierastu man vajadzēja 3 mēnešus, bet māju par savu sāku uzskatīt tikai pēc kāda gada. Šobrīd priecājos, ka nenobijos un lēcu pretī nezināmajam.

Es ar puisi "dzīvoju" kopā pusotru mēnesi. "Dzivoju" pēdiņās ir tapec, ka iesākumā nevēlējos dzīvot kopā savu uzskatu dēļ, kādu - nav svarīgi. Pirmajā vakarā aizgāju ciemos, paliku pa nakti un tā kopš tās dienas neesmu mājās nakšņojusi, jo vairs nespēju iedomāties sevi nakšņojot atsevišķi no mīļotā cilvēka. Domāju, ka uztraukumam nav pamata, dari to, ko sirds jūt un but ikdienā blakus miļotajam ir vienreizeji!

šausmas, cik garš niks! pat aizklājas diskusijas daļa

Haah, es tieši to pašu nodomāju! :D

Ah pazīstama sajūta... bet man liekas ,ka tā jābūt..
Runā ar sevi,ka =MAN VISS IZDOSIES GALVENAIS MUMS VISS IZDOSIES= :)

Tfūū, kad ievācos bija briesmīgs stress. Pirmās 3 dienas vispār šizo, likās, ka pamats zem kājām zudis.
Bet ātri adaptējos. Pēc 2 nedēļām jau ar katru dienu jutos labāk.

Kaut gan stress bija ļoti liels, bet vairāk no lielām pārmaiņām, nezināmā, pirmā kopdzīve, šķiršanās no iepriekšējās dzīvesvietas, likās kā var divatā dzīvot vienistabas dzīvoklī utt.
Nebija uztraukuma par to vai varēsim sadzīvot. Tas tikai tagad, pēc 2 gadiem aktuāli palicis jautājums - vai varēsim palikt kopā :D Un rodas vēlme pārcelties uz lielāku dzīvokli. Vispār dzīve tāda nestabila štelle, sevišķi jaunībā laikam. Tjip ievācies,izvācies, ievācies, izvācies,ievācies...šķiries, saej kopā, šķiries, saej kopā..traki diezgan. Tāpēc ir kluss sapnis par SAVU vietu,stabilitāti,ilgus gadus padzīvot vienā vietā. Jau no bērnības sākot nekur ilgāk par 7 gadiem nav nodzīvots.

Ko nozīmē no fiziskām sāpēm likās, ka nomirsi šķiroties?

Galvenais attiecības nesasteigt, tad nebūs tā, ka no šķiršanās fiziskas sāpes. Liekas jau, ka 4 mēneši ir drusku par ātru, bet gadās jau visādi. Bet tās bailes gan ir ļoti dabiskas un normālas, nedomāju, ka tas liecina par sliktu intuīciju un šaubām. Vienkārši bailes no nezināmā,pārmaiņām. Es nedomāju, ka tas tāpēc, ka tev trauma.

Lielzemene, tas bija tā, ka sāpēja tik ļoti, ka jau fiziski sāku just sāpes. Baigi traki bija.