Lieta tāda, ka tīņu gados cietu no smagas depresijas, no cilvēkiem izvairījos, draugu man gandrīz vai vispār nebija, tuvu draugu nebija pavisam.
Rezultātā es nezinu, kā ar cilvēkiem sarunāties, kā izpaust sevi.
Piemēram, kad cilvēki man kaut ko pajautā, es vienmēr atbildu cik vien īsi un izvairīgi iespējams, jo galvā sēž tā doma ''viņiem tāpat vienalga/neinteresē/domās ka esi stulba u.tml.'' Ja man pajautā, ko vakar darīju, un es piemēram biju aizgājusi ar savu puisi uz teātri un tad vakariņās, tad es atbildu ''ai, neko, kā parasti''
Otrkārt, šobrīd piestrādāju kafejnīcā un kolēģe man visu laiku saka, ka man ir jāsāk sarunāties ar svešiniekiem. Pati tad arī pamanīju, ka nekad nesarunājos ar klientiem, pat ne tiem, kuri man patīk. Vienmēr domāju ''labāk neko nesaki, tāpat tiem cilvēkiem neinteresē/būsi apgrūtinājums/šķitīsi stulba/uzbāzīga u.tml'' Protams, tas attiecas ne tikai uz darbu, bet arī manu ikdienu, kad satieku cilvēkus.
Treškārt... man vienmēr gribas cilvēkiem patikt, es cenšos izpatikt, uzminēt, ko viņi grib dzirdēt no manis, ko negrib. Tādēļ nevaru teikt, ka jebkad paužu savu personību, vienmēr tikai kaut kā greizi atspoguļoju citus.
Ceturtkārt. Ir tāds teiciens, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Es saku ļoti daudz cinisku lietu, ko nopietni nemaz nedomāju. Nezinu kāpēc to daru, godīgi sakot. Ir cilvēki, kas sākumā ir ļoti mīļi, bet tad atklājas viņu patiesā daba. Ar mani ir otrādi.
Tā visa rezultātā radu dīvainu un arī nepatīkamu iespaidu par sevi. Zinu to, jo kolēģi un kursa biedri un citi ir godīgi pateikuši, ka sākumā viņiem galīgi nepatiku. Kad ar cilvēkiem pavadu ilgāku laiku kopā (pus gadu aptuveni) es sāku justies komfortablāk, bet tik un tā ne tuvu ne pilnīgi komfortabli.
Galu galā, kā sajusties komfortabli savā ādā, kā izpaust sevi, kā neieciklēties tik ļoti uz ''ko par mani padomās''?
26
