Cik daudz esat sasniegušas?

Njā, man arī ir darbs, bet meklēju citu, ir arī savs hobijs mājās, par ko kāda kapeika maciņā iekrīt! Ir draugs, māja, mašīna un vēl citāda tehnika! Vasarā sanāk daudz ceļot pa Latviju un Baltijas valstīm drauga hobija dēļ! Bet patīk palikšana treilerī ar draugiem uz kādas pļavas, brīvdabas koncerti- kaut vai tikai mašīnā visu nakti uzgriezta skaļa mūzika un visi ballējas! :) Tālāki ceļojumi briest tikai tad, kad mīļajam apniks tas ar ko viņš nodarbojas- nav no lētajiem hobijiem! Bernu nav un par precēšanos nedomāju vispār! 25+

Manuprāt ļoti laba tēma. :)

Nevajag ieciklēties uz patēriņa sabiedrības nosprausto kārtību - kad un cik gados kam ir jābūt.

tā interesanti pateikts, es nekad neaizdomājos, ka visi tie standarti nāk no patērētāju sabiedrības. bet laikam, ja jau atbilstošie sasniegumi ir, ka jābūt savam -savai mājai, savai mašīnai, ceļojumiem (un tādiem, par kuriem jāmaksā).

attiecības un ģimeni nespēju uzskatīt par sasniegumu. man šķiet, ka visi mēģina, bet citi nevar un nevar atrast savu cilvēku, lauzt sevi un veidot ģimeni ar kādu tikai tāpēc, ka vecums atbilstošs, manuprāt, nav sasniegums. arī palikt vienam nav sasniegums. arī satikt savu otro pusīti, apprecēties un radīt ģimeni nav sasniegums. manuprāt, attiecības, ģimene ir pavisam cita kategorija, ko nevar mērīt sasniegumos.

Svarīgāk ir saglabāt sevi kā cilvēku sev un saviem tuvākajiem, nevis sadegt skrienot visu laiku kaut kam pakaļ.

No vienas puses piekrītu, no otras nē. Bija laiks, kad vienkārši peldēju pa straumi un man nebija nekādi mērķi. Pēc ilgāka šāda posma, jutos ļoti slikti. Tad es izdomāju, ka vajag sev nospraust mērķus, uz ko tiekties. Un tagad esmu sasniegusi jau vismaz 60-70% no tā, par ko sapņoju pirms dažiem gadiem. Un tā ir neizsakāma laimes sajūta - apziņa, ka esmu sasniegusi to, ko tik ļoti vēlējos. Jā, gāja kā pa kalniem, brīžiem bija smagi, es gribēju visam atmest ar roku, padoties, bet es saņēmos un pārvarēju savas šaubas un bailes . Un tas sniedz lielisku gandarījuma sajūtu, ka esi sasniedzis to, par ko sapņoji ilgu laiku.
Bet no otras puses tomēr arī ir jāmāk apstāties. Tieši runājot par materiālajām lietām ir tā, ka cilvēkam visu laiku vajag vairāk. Un reizēm tas nekad nebeidzās. Man vienalga, kādi ir sabiedrības standarti, bet es vienmēr esmu sapņojusi apprecēties līdz 30 gadiem, iegūt labu darbu ar brīvo grafiku, ceļot daudz. To es puslīdz būšu sasniegusi un tālāk liekas, ka vajag kaut ko vēl vairāk. Bet varbūt tomēr arī vajag apstāties un pievērsties citām dzīves vērtībām - ģimenei, sevis pilnveidošanai, ne tik daudz materiālajam.

Vai ir sava ģimene, bērni, vīrs, sava dzīvesvieta, savs auto? Vai varat atļauties ceļot vismaz 2-3 reizes gadā?

Man 28, viss ir, izņemot ceļojumus. Vienā gadā nevar visu uzreiz :D Paaugsies bēbis, gan jau kaut kur aizbrauksim arī, bet ja godīgi, tie ceļojumi jau sen vairs nav prioritāte vai standarts. Tepat LV arī var labi atpūsties.

Agrak stradaju Latvija celtnieciba un dzivoju pie mates. Atradu draudzeni un dzivoju vinas dzivokli, ja ko labaku neatradisu, tad japrec bus vina. Atradu 1,5 menesi atpakal darbu Norvegija ar apmaksatu istabu. Pelnu 2200-2500 eiro menesi, Latvija 1000eiro bija alga. Regulari braucu pie citam uz seksu vai noireju hoteli un mekleju labu seksu, jo draudzene seksa apnika. Norvegija sekss man nespid un tur meitenes izlepusas un atlauties nevaru.Man 30+ gadi.

22 gadi, bērnu nav un nemaz vēl nedomāju par to, pašlaik studēju, ir dzīvoklis un mašīna , ko iegādāties palīdzēja vecāki. Plānos ir pabeigt mācības un sākt pa īstam strādāt un dzīvot , kā esmu iedomājusies.

Neesmu atziņu vācēja, bet man ļoti patīk P.Koelju pēdējās grāmatas atziņām, nesen skatījos filmu par viņu, tur viņš arī piebilda šo atziņu, un tam es spēju piekrist.
"Ja viņiem ir maz, viņi grib vairāk. Ja viņiem ir daudz, viņi grib vēl vairāk. Ja viņiem ir vēl vairāk, tie vēlas būt laimīgi ar kādu mazumiņu.

Gurri ļoti patīk, paldies, ka padalījies :)

Izlasīju becky komentāru un vairs tālāk komentārus nelasu- esmu šokēta! :-D

Dionysus, kā parasti uzraksta kaut ko kas liek padomāt :-)

28 gadi.
Esmu apmierināta ar to kas man ir. Gribu precēties un bērnus.

Es savos 25 joprojām jūtos krietni jaunāka, gan izskata, gan maķenīt domāšanas ziņā. Ar šo domu sevi mierinu :)

Itkā jau nav ne vainas - izglītība ir, auto ir, dzīvot arī ir kur un draugs pie sāniem. Bērnus neplānoju, bet es jau esmu sākusi just sabiedrības nostāju - nu drīz jau būs, nu kad plānosiet? Godīgi sakot, vēl pāris gadus tiešām nevēlos... un arī bailes dažreiz, ja nu attopos par vēlu?
Vienīgais, kas mani uztrauc šobrīd - tas ir darbs. Vēlos atrast labu ilgtermiņa darbu uz kuru ir prieks celties no rīta un strādāt, kā arī normālu atalgojumu, kas atspēko manu ieguldījumu darbā un ļauj man iespējas krāt arī nākotnei. Ceļojumos nebraucu, viena negribu, pārējiem (draugiem) šobrīd nav bijušas iespējas sakrāt tādam mērķim.

Man vienmēr vajag VAIRĀK UN LABĀK, tāpēc bieži vien pieķeru pie domas, ka esmu kaut kāda neveiksminiece. Kaut gan, par ja pelnītu tos 2000eur mēnesī, atrastu iemeslu, kāpēc esmu neveiksminiece tāpat - nevarētu tomēr bez līzinga nopirkt jaunāko BMW, piemēram, un dzīvojamā platība liktos par šauru :D

Man ir 22 gadi, šogad ir apņemšanās pievērsties sportam pēc gada pārtraukuma un iegūt vadītāja apliecību.
Bērnu nav, ir draugs, dzīvoklis tiek īrēts.
Strādāju, bet nākamgad gribu atgriezties pie studēšanas.

es zinu, ka te pārsvarā ir 20-35 gadus vecas sievietes, bet varbūt kāda gadās, vai varbūt kādai ir viedoklis -

ko sabiedrība gaida pēc visa tā standartiņa sasniegšanas?
piemēram, ja cilvēkam ir ap 30, ir ģimene, darbs, auto, īpašums, ceļojumi. vai ir vēl kaut kas, ko no viņa gaida?
vai tad vnk sāk piesieties viņa bērniem :-D un sāk to apli no jauna?

Pēc sabiedrības standartiem nedzīvoju, man pašai savu pietiek :D It kā esmu plānotāju tips, bet nekad līdz galam neko sasniedzamu nesaplānoju. Šajās dienās mēģinu tikt galā ar šī gada mērķiem un galīgi neizdodas, gribas tik daudz lietas, kuras būtībā nav savienojamas. Vai esmu vietā, kurā gribētu būt? Pa lielam esmu, ja vēl galvu sakārtošu, tad varēšu teikt, ka esmu laimīga savos 25+. Man ļoti svarīgi ir ceļot un nodarboties ar to, par ko nav kauns stāstīt citiem :D Esmu ļoti paškritika, tāpēc šī latiņa man ir uzstutēta labi augstu. Un pēdējā gada laikā esmu sapratusi, ka pats, pats galvenais man ir iekšējs miers, harmonija, tas droši vien ir mērķis nākotnei, tikai atliek izdomāt, kas nepieciešams tā sasniegšanai :)

Tas nosauktais standartiņš - ļoti garlaicīgs, mietpilsonisks un nekad nav bijis mans mērķis. Man citi mērķi - tiem nav vecuma ierobežojuma, tāpēc nav jāstreso :)

Man ir 21, šobrīd studēju, kā arī strādāju labi apmaksātā darbā.
Pagaidām dzīvoju kopā ar mammu, bet ir pašai sava mašīna.

Bet drauga/dzīvesbiedra nav, bērnu arī ne.

Mazliet nožēloju to, ka tikai tagad esmu atradusi mācību programmu, par kuru varu teikt - MANS.

Man šobrīd 25. Drauga nav, auto nav, dzīvoklis īrēts, ar darbu kā pa kalniem un lejām, bet tikai tāpēc, ka nav atrasts īstais aicinājums, ceļojumi atkrīt darba dēļ. Sajutos kā iepazīšanās sludinājumu rakstot.
Tie standarti ļoti būtiski ietekmē cilvēkus, kas ļaujas ietekmēties, sevi lieku tajā pašā lauciņā. Mūsdienās grūti, ja nav visi šitie ķekši standarta rāmīšos saķeksēti.

Pēc 30 droši vien sabiedrība gaida, ka attiecīgais indivīds šo savu stāvokli (vīrs, bērni, karjera, dzīvesvieta, auto, ceļojumi) mācēs saglabāt un noturēt vismaz tādā pašā līmenī.

tā interesanti pateikts, es nekad neaizdomājos, ka visi tie standarti nāk no patērētāju sabiedrības. bet laikam, ja jau atbilstošie sasniegumi ir, ka jābūt savam -savai mājai, savai mašīnai, ceļojumiem (un tādiem, par kuriem jāmaksā).

Ja uz to skatās filozofiski, tad lai cilvēkam būtu darba izaugsme (piemēram tirdzniecībā) viņam ir jāpiespiež citi tērēt vairāk un vairāk ar visiem iespējamajiem veidiem.
Ja visi cilvēki sāktu dzīvot daudz pieticīgāk un taupīgāk, tad ekonomika smagi ciestu vai pat sabruktu.

Kapitālismā viss ir labi atstrādāts - veiksmīgam cilvēkam ir vajadzīgs labāks darbs, lielāka alga, karjera lai viņš vairāk tērētu, ņemtu lielākus kredītus un vēl vairāk tērētu.

Ja labi pelnošs cilvēks dzīvotu pieticīgi, vienistabas dzīvoklītī un brauktu ar sabiedrisko transportu uz viņu skatītos kā uz pēdējo muļķi. Pat ja viņš pats ir ar visu apmierināts.