Sveikas!
Ienāca prātā ar jums padiskutēt par maniem dzīves līkločiem.Varbūt kādai ir bijis tāpat.Vasarā biju praksē ārzemēs,iepazinos ar vīrieti,kādu laiku nodzīvojām kopā,tad atraucu uz mājām,uzturējām (joprojām uzturam) attiecības no tāluma. Kopš septembra esmu mājās.Ja no sākuma bija sajūta,ka ir grūti, gribu atpakaļ, tad lēnām es ielēcu atpakaļ savā dzīvē,vienu brīdi secinot, ka man ir tik daudz ko darīt,ka es par viņu nemaz neiedomājos un neskumstu.Viņam otrādāk,jo ilgāk esmu projām,jo vairāk skumst. Tomēr biju pārliecināta,ka došos atpakaļ februāra beigās.Esmu viņam sūtījusi pastkartītes un paciņu uz Ziemassvētkiem.Ja par pirmajām pastkartītēm bija paldies,tad par paciņas saņemšanu neesmu neko dzirdējusi (domāju,ka viņam jau vajadzētu saņemt).Pie tam Jaunajā gadā iepazinos ar puisi un nezinu vai tā bija mana vientulība vai pievilkšanās spēks,mēs daudz runājām un visu vakaru flirtējām, pie tam viņš mani ir uzaicinājis uz randiņu.Es tā nedaru, nesēžu uz diviem zirgiem vienlaikus.Negribu sāpināt bijuši, bet jūtu man vairs nav,esmu izlēmusi palikt mājās jekurā gadījumā, tikai negribas viņu sāpināt, jo daudz ko man dzīvē ir iemācījis un palīdzējis.Acīmredzot laikam mums bija lemts satikties, lai es izaugtu kā cilvēks.
Es daļēji neuzvedos kā maita?Jūtos es labi. :D
2133
