lāābvakar, dāmas,
negribu piedrazot visas citas pozitīvā gultnē iegājušās tēmas, nolēmu izveidot šo.
negribu, lai mani saprot nepareizi, es dievinu savu mazo pekrausi, bet esmu piekususi. Man gribas izgulēties, vismaz vienu nakti, nu vismaz 5h no vietas, Dievs, lūdzu! Un es jau būtu laimīgāka.
Man tā gribas citu, savu, mājvietu..bet tās cenas, nu murgs. Kāpēc cilvēki tā trako. Nu, neviens tak neveido cenu "aukliņu", kas tiek celta arvien augstāk un augstāk, ikreiz, kad zemākā pārvarēta. Līdzīgi kā spēlē (hm, neatceros kā to sauc) tikai princips ir apgriezts- nūja vai aukla tiek likta zemāk un zemāk, kamēr var kāds tai nepieskaroties tikt pa apakšu garām.
es visu laiku vainoju sevi. man liekas, ka par maz laika veltu mazajai meitiņai universitātes dēļ. Kā arī šo divu faktoru dēļ rodas sajūta, ka tieši tāpēc viņa negrib velties, negrib darīt to un šo. Jā, zinu, laika vēl diezgan..bet man kā vienmēr vajag TAGAD ...jo redz, tam bērniņam sanāk, un šim arī...ja pie manis vērstos cita mamma ar šādu sāpi, es teiktu- visi attīstās pēc "savas"programmas. Bet, kad man to saka- es taču nedzirdu.. :(
taisos pāriet uz citu studiju programmu, vieglāku. Cik netipiski man- es kaut kur sāku izvēlēties vieglāko. Bērns mani ir izmainījis un maina. Man vienmēr vajadzēja- labāk, tā, kā nevienam, augstāk, stiprāk..un kas notiek tagad? Lielākoties piezogas - "ka tik ir izdarīts!"..
Lūk...man sāp sirds. Un neviens taču nevarēs pateikt- kā tad ir labāk, pareizāk. Un ja nu, kad man būs 50, es sapratīšu, ka visu daru caur d**su?
tuvākais man aplauziens noteikti būs nedēļas nogalē, kad izvilkšu eksāmena lapu un sapratīšu, ka patiesībā nezinu nevienu atbildi, jo man tagad būtu jāmācas, bet es NEGRIBŪŪ!
2982
