Es mazliet dusmojos uz Tevi, bet tas laikam tāpēc, ka redzu Tevī sevi. Arī man bija līdzīga situācija. Un tad es it kā biju pieradusi pie sava drauga un attiecības bija labas, mīlestībā arī viss kārtībā. Bet tad parādījās otrs. Un man, kā jau sievietei, tas glaimo, ka man raksta bijušais. Tur tak uzreiz skaidrs, ka viņš par mani domā un ne jau kā par vienkāršu draudzeni. Un es atceros kā mums gāja un man tauriņi vēderā. Pavisam parādīt viņam, ka esmu gatava ar viņu ielaisties es negribu, jo man tā patīk tā uzmanība un galu galā, man tak ir draugs un es esmu uzticīga draudzene. Bet....mazs it kā, "nevainīgs" flirtiņš no manas puses nevienam nekaitēs, vai ne?
BET!!! Otrs cilvēks, kas ir man blakus par to pat nenojauš! Un es iedomājos sevi otra cilvēka lomā. Vai man būtu patīkami, ka man aiz muguras šādi "nevainīgi" sarunātos bijušais pārītis? Nē! Man nebūtu patīkami.
Un es palūkojos uz otru cilvēku, kurš atnāk mājās no darba, samīļo mani, iedod buču, ar prieku apēd manis gatavotās vakariņas, paslavē tās, aizved mani līdz darbam, atved mājās, uztaisa man pēdu masāžu, kad es palūdzu, dāvina man puķes, tāpat bez iemesla...ne jau katru dienu, bet dāvina. Un kas es tāda esmu, lai tā manītu cilvēku?
Un es sapratu, ka man bija uznācis kaut kāds dullums. Jo kāpēc es vienkārši nepateicu bijušajam, ka man nav vēlmes ieslīgt ar viņu tādās sarunas, kādās mēs ieslīgām. Protams, tur nebija nekā tāda, bet godīgi? Man tas viss likās nepareizi. Un tas, ka es teicu sev - es labprāt paliktu ar viņu draugi, draudzētos, tas ir pilnīgs bullshits. Kāda vēl draudzība ar cilvēku, ar kuru netika normāli izbeigtas attiecības un atceroties kā bija, tauriņi lido vēderā?
Katrā ziņā, klausi ne tikai sirdi, bet arī prātu. Un nemāni draugu, vai nu pie viena, vai otra. Uz diviem krēsliem nenosēdēsi.