Sveikas. Ilgi domāju vai rakstīt šo problēmu un vai tā vispār ir problēma, bet nosvēros tomēr uzrakstīt.
Lieta tāda, ka esmu studente, studēju ārzemēs, šobrīd atrodos starpposmā starp bakalauru un maģistru - vajag naudu maģistram, tādēļ šogad strādāju. Studēju ne tāpat vien, bet gan tādēļ, ka vēlos ļoti labu karjeru. Jau zinu, ko un kā vēlos darīt.
Problēma tāda, ka šobrīd man ir darbs, 8h dienā. Es cenšos mācīties vismaz vakaros, bet bieži esmu nogurusi no darba, tādēļ iet lēni. Jāpiebilst, ka mana joma nav tāda, kur pietiek atsēdēt lekcijas, lai visu zinātu un varētu labi strādāt. Visi man zināmie labākie studenti raujas pušu, lai iegūtu papildzināšanas patstāvīgi. Zinu puisi, kurš lai vai kas, bet katru dienu ceļas 6 un līdz 6 vakarā mācās, tas ir diezgan normāli manā jomā, vismaz labajās universitātēs.
Bija ideja, ka es varētu vairāk mācīties brīvdienās. Bet. Man ir attiecības ar puisi un brīvdienas ir būtībā vienīgais laiks, kad tiešām varam pavadīt laiku kopā. Tam aiziet visa sestdiena un puse svētdienas. Attiecības nav tādas, ka mēs grasītos viens otru precēt vai būtu nenormāli iemīlējušies, bet tik un tā mums ir jūtas un patīkami tikties. Viņš arī ir mans vienīgais sociālais kontakts, jo ar draugiem tiekos tikai darbā un internetā. Dzīvē biežākais reizi mēnesī. Tā paša laika trūkuma dēļ.
Attiecību dēļ jūtu, ka varu nopietni nobremzēt karjeru. Apsveru iespēju šķirties un arī maģistra laikā būt viena, un pēc tam vēl kādu gadu vai 2 noteikti arī, jo vai nu iešu uz doktorantūru vai arī uzsākšu karjeru, un tie sākumi nav tie vieglākie. Varētu atsākt attiecības gados 27-28.
Ko domājat par manu lēmumu un šo situāciju?
39
