audzināt raksturu

Es ļoti ātri sadusmojos, tāpēc tad, kad atkal gribas bez liela iemesla sākt bļaut, es cenšos 2x padomāt, vai tas tiešām ir tā vērts, parasti jau izrādās, ka nav, un nomierinos.
Vēl ļoti smieklīgi, bet es eju kontrastdušās, citreiz ļoti negribas tajā aukstajā ūdenī līst, bet es to izdaru un pēc tam ir laba sajūta.
Manuprāt, ļoti labs veids, kā audzināt raksturu, ir sports. 8 gadus trenējos, disciplīna bija pamatīga iestrādāta, lietus vai saule, bet biju stadionā. Pamēģini ar pavisam vienkāršām lietām!

Ir lietas,kad man sevï nepatīk, mēģinu izskaust. Bet tas nav viegli un tas nav vienas dienas darbs. Tas prasa laiku un spēku.

Savā ziņā mēģinu izmainīt rīcību konkrētās situācijās, savaldīties, piemēram ļoti piestrādāju pie šāda principa- ja kāds dusmojas, es vienkārši neielaižos sarunās, jo atbildot nokaitinātam cilvēkam viss var kļūt vēl sliktāk. Ja grib, lai padusmojas viens pats. :D (Ir pat nedaudz smieklīgi uz tādiem cilvēkiem no malas paskatīties)
Ja salīdzinātu mani tagad un pirms pāris gadiem, tad noteikti esmu emocionāli stiprāka, bet nezinu, vai tas ir mans nopelns un rakstura audzināšana, jo tik daudz negāciju nācis "pār manu galvu" ka vienkārši esmu norūdījusies pret tādām lietām.

es ari esmu salidzinajuma emocionali stipraka neka dareiz, bet tpt kkur tas vis sakrajas un janak ara, ta ka es neemsu tads cilveks,kas varetu bljaustites lamaties, tad labak, vienu dien majas dezot skatoties filmu kartigi izraudos, jo ka saka, ieksa turret neko nav labi, jo tas var ietekmet nervu sistemu

Nu jā, uzvesties pieklājīgāk un neaizsvilties ir arī manos mērķos. Citreiz atvainoties grūti, bet cenšos pārkāpt sev pāri un darīt to :)

Man piemēram ir grūti piespiesties darīt plānoto. Esmu sev izvirzījusi mērķus, bet visu dzīvi ir bijis tā, ka mācībās iet ļoti viegli, neko nav bijis jāpiespiežas darīt, bet tagad pēkšņi jāpiespiežas, un jāpiespiežas regulāri, jo uz šiem mērķiem varu iet tikai no savas iniciatīvas, nav tā, ka man šīs lietas pasniegtu kaut kur vai liktu darīt. Bet nevaru saņemties to darīt. Citreiz varu, nedēļu vai pat mēnesi iet kā pa diegu, citreiz atkal mēnešus 2 pilnīgi nevaru. Nezinu kā ieaudzināt disciplīnu.

Un otra lieta, bieži daru ''kā tu pret mani, tā es pret tevi.'' Ja pret mani izturas ne tā, kā es gribētu, man uzreiz ieslēdzas, ka es arī sliktāk izturēšos. Nu ne pavisam slikti, bet ja varu izdarīt lietu izcili, tad darīšu tikai pieņemami, lai tam otram cilvēkam nav nekādi ieguvumi no manām pūlēm. Pati šādi arī zaudēju. Gribētu varēt vienmēr darīt tikai to labāko un piekāst, ka kādam citam atlec gabals, bet citreiz grūti. Runāju ne tikai par mācībām, darbu un tādām lietām, bet arī ikdienu, kad piemēram cilvēks nevar izlemt kur iesim un saka ''man vienalga, ai, izdomā tu, jebkas derēs'', bet es jau tāpat visu laiku domāju, un tāpēc vienkārši atsakos vispār kaut kur iet. Nu un tamlīdzīgi.

''kā tu pret mani, tā es pret tevi.''

ši dēļ vispār daudz kalkulēju, cik daudz kura labā darīt. šķiet, ja vienmēr darīšu cik labi varēšu, mani izmantos. darbā tā tiešām ir. ja kaut kāda problēma, man zvanīs un prasīs nākt pat ja man ir brīvdiena. bet kad es esmu darbā un parādās tādas pašas problēmas, tad *nevienam* nezvana un saka ''ai nu gan jau kaut kā paši tiksim galā'' vai arī prasa man palikt darbā ilgāk -_- ienīstu tādus cilvēkus. un man šķiet, ka arī attiecībās ar mani var izrīkoties tieši tāpat, tikai man grūtāk uzķert, jo no attiecībām maz saprotu