Labdien.
Mums ir problēma un gribētu zināt jūsu viedokli, varbūt kādam ir kādi ieteikumi ko darīt.
Tātad, manai meitenei ir mamma, vecmodīga līdz nezināmai robežai. Viņa uzskata, ka esam par jaunu attiecībām (man - 17, meitenei - 15), tāpēc jau no paša sākuma izturējās pret mani noraidoši, visās izpausmēs. Mēs 29.12.2013 palikām kopā, 08.03.2014 pirmo reizi iepazinos ar viņas mammu. Pēc tās tikšanās mums aizliedza tikties, attaisnojums viņai tāds - par jaunu, tāpēc mēs sākām tikties slepus, pēc kāda laika, viņai kaut kas uzgāja, un viņa atļāva mums tikties, tad atkal aizliedza, jo uzzināja, ka tikāmies slepus, un šī shēma turpinājās 3 mēnešus, tad es viņai uzzvanīju un pajautāju, kāpēc viņa neļauj tikties, jo to, ka viņa neļauj tikties, viņa teica tikai meitai, bet viņa man, viņa teica, ka nekā tāda nebija un ka man meitene sameloja, kaut gan pats dzirdēju viņas sarunas pa telefonu. Mums atļāva tikties, tā viss bija labi mēnešus 3 vai 4, bet katru reizi, kad es biju, viņa izturējās noraidoši, viņa mums aizliedza pilnīgi visu, kaut kur pastaigāties, aiziet kaut kur, un tā tālāk, vienīgais ko varējām satikties mājās, bet jūs saprotat, cik nepatīkami, kad pret tevi izturas kā pret negaidītu viesu. Tad meitenes mammai sāka likties, ka mēs esam pārāk laimīgi, un meitai saka, ka mēs baigi bieži tiekamies ( vienu reizi divās nedēļās ), un lika meitai man atkal samelot vai kaut ko izdomāt, ka meitene pati negrib ar mani tikties. Protams, es uzreiz zināju patiesību. Tad pēc 3-4 nedēļām viņa uzzināja, ka mums aprīļa sākumā, vienā no slepus tikšanām bija seks un tāpēc aizliedza mums pavisam tikties.
Mēs nezinām ko darīt, jo viņa nīcina meitu, lai viņa justos slikti tā dēļ, ka viņai ir zēns un visu šo laiku nīcina. Meitenes mamma pati nesaprot, ja viņa aizliedza mums tikties, bez pamatota iemesla, vienkārši viņai tā gribās, lai mēs neesam kopā, ka mēs tik un tā tiksimies.
Meitenes mammai pašai nav bijis veiksmīgas laulības, bet visiem viņas apkārtējiem ir, un izskatās, ka viņa tagad visiem spēkiem cenšas izdarīt tā, lai meita būtu nelaimīga.
P.S. Meita nav īsta, bet adoptēta. Mēs viens no otra dzīvojam 200 km attālumā, un tikties slepus nevaram, pirmkārt, attālums, otrkārt, viņu mamma kontrolē, lai būtu mājās tieši minūte-minūtē, treškārt, maza pilsēta, daudz paziņu, kas var nodod.
Ceru, ka jūs dosiet kādu padomu, kā iziet no šīs situācijas:(
21
