Atkal precēšanās tēma:D

Kad mani bildināja, biju pārsteigta, mazliet apjukusi, ļoti priecīga, bet taureņu nebija. Toties, kad gatavojamies kāzām, izvēlējāmies dziesmu pirmajai dejai - skatoties uz viņu, iedomājoties, kā pie altāra viņam teikšu "jā" un viņš būs mans vīrs - taureņi lido pat pa ausīm ārā :)
Kopā esam 8 gadus.

Laulības nav garants, ka visu mūžu būs mīlestība, vairāk kā juridisks garants.
Manuprāt, nav būtiski kad pāris laulājās, pēc gada, pieciem vai desmit kopā pavadītiem gadiem.

Lielzemene, man liekas, ka man ir līdzīgi tev. Esmu ar savu draugu 5 gadus. Esam runājuši par kāzām un par to kā turpināsim savu dzīvi kopā - tātad bildinājums nebūtu pārsteigums. Bet reizēm rodas tāda doma "Vai viņš man ir īstais?" Mums ir ļoti dažādi raksturi.

Izklausās, nav īstais... :/
Par vīru man bija pārliecība, ka, jā, ir mans tuvākais cilvēks, ar citu par tādām lietām nerunātu, varam kopīgi ierēkt par pilnīgiem stulbumiem, izbļaustīties un tad salīgt, ka būs ideāls tēvs utjp. - visas it kā tās idealizētās lietiņas. Bet ikdienā to vajag. Jo piekrītu TwistOfLeaf, ik pa laikam gadās tie noplakumi, kad viss raksturā kaitina, un pēc laika jau atkal nē :D
Pēc bildināšanas bija sajūta - ou fak, ou fak, kas nu tagad būs. Ak dievs, es negribu vēl būt TIK pieaugusi :D
It kā likās bailīgi, jo arī draugi vēl pārsvarā neprecēti, ka mēs tā pirmie uz tik nopietnu soli izejam :D Bet katrā ziņā "jā" noteikti neteicu tāpēc, ka gadi vai attiecību stāžs tā spiestu...

Te dažas neuztvēra galveno temata domu. Neiet runa par to vai svarīgi sagaidīt bildinājumu pēc gada vai desmit. Iet runa par to kā tādā brīdī ir jājūtās. Vai šaubas un sajūsmas, vīzijas trūkums ir normāls? No otras puses - varbūt vairāk jāstrādā ar attiecībām, citādi jāvaino tikai sevi pašu? Bet vai ir iespējams strādāt pie attiecībām ja otrs nemāk sarunāties par attiecībām? Varbūt tikai tādā ziņā kā vairāk iepriecināt mīļoto, vairāk pucēties, ierosināt brīvā laika pavadīšanas idejas. Bet vai tā mākslīgi radīt ir ilgstspējīgi?

Kitty4, jūtu tev līdzi. 5 gadi ir ilgs laiks, pa to laiku cilvēks kļūst par tuvinieku, pat ja nav 'īstais'. Ko tu domā iesākt ar to? Es samierinājusies vai domā kaut kā rīkoties? Un cik sen radušās šīs šaubas? Labprāt privāti ar tevi parunātu.
Mēs arī esam ļoti atšķirīgi. Es esmu tāds "psihologa" tipa cilvēks ar plašu dvēseli, viņam savukārt emocionālais stāvoklis praktiski nemainās un viņš maz domā par tādām lietām kā dzīves jēga, laime, garīgums. Vai arī ja kaut kas slikts notiek ar cilvēku garīgi un materiāli, tad es jutīšu līdzi par emocionāliem pārdzīvojumiem, jo uzskatu, ka zaudētajai naudai nav vērtības, jo to atkal var 100 nopelnīt, viņš par materiāliem zaudējumiem pārdzīvotu. Man patīk izvairīties no negatīvu filmu skatīšanās, viņam savukārt tikai tādas interesē. Es esmu ekstraverts, viņš izteikts introverts. Un tā var turpināt. Vienīgais laikam mums līdzīgais ir tas, ka esam mērķtiecīgi, uz karjeru orientēti, kā arī patīk līdzīgi pavadīt brīvo laiku.

Izlasot visus tavus komentārus, uzskatu, ka tev ar to cilvēku nevajag precēties. Jūs tā īsti viens otram nederat, turklāt ja domas ir par šķiršanos, tad vēl jo vairāk liek domāt, ka neesat uz viena viļņa.
Iesaku meklēt citu vīra kandidātu.
Jo ar esošo tik un tā laulība būs īsa un tad jau būsi šķirtenes statusā ar visām no tā izrietošajām sekām-nākamie kandidāti, viņu draugi, tuvinieki uz tevi skatīsies šķībi.

Arī man pēc vispārējās noskaņas diskusijā gribas dalīties ar ko citu, nevis diskusijas jautājumu.
Taču atbildot uz to...
Nez, vai ir kaut kā noteikti jājūtas, katrs taču ir citādāks. Ja runāju par sevi un savu pieredzi, es pirms kāzām nebiju sajūsmināta. Priecīga, apmierināta, bet ne sajūsmināta. Es sev biju nosolījusies nekļūt par to (man) kaitinošo līgavu, kas runā tikai par kāzām un katram satiktajam vaicā par piemērotāko lentīšu krāsu galda kartēm (es pārspīlēju). Bet rezultātā man nemaz nebija ko sev nosolīties, es vienkārši nesajūsminos par lietām, kas manās acīs ir maznozīmīgas. Laikam jāpiebilst, ka mani nebildināja, mēs par kāzām vienojāmies. Un kāzas bija tikai ar lieciniekiem. Ja tas ir būtiski, pēc 7 gadu kopdzīves.
Un, manuprāt, šaubas ir normālas, ja vien dzīvo ar domu un pārliecību, ka mēs paši veidojam savu dzīvi. Ja dzīvo ar ticību, ka "Dievs visu zina labāk" un dzīvo šādā vai līdzīgā paļāvībā uz kaut ko augstāku, iespējams, nav ko šaubīties. Bet, ja lēmums ir pilnībā pasaulīgs un patstāvīgs, tad man gribas teikt - šaubas ir normālas. Par jebko savā dzīvē.

Un tomēr jāpiekrīt meitenēm, kas norāda, ka Tevis teiktais nevedina domāt, ka jums būtu jāprecas. Ka it kā kopā nodzīvotais laiks ir pārāk ilgs, lai tagad šķirtos. Nu, šīs gan man šķiet muļķīgas domas. Dzīvot kopā jābūt vieglāk, priecīgāk un labāk, citādi dzīvot kopā nav vērts. Un arī neveiksmīgi kopā nodzīvoti gadi nav izmesti vējā, tie iemāca iepazīt sev, citus, tā ir pieredze, kas palīdzēs veidot citas attiecības.

Manā gadījumā bija viennozīmīgi 1.variants. Kad apprecējāmies, kopā bijām gandrīz 5 gadus. Man liekas pašsaprotami, ka cilvēki, kuri uzskata, ka ir īstie viens otram, laulājas un tad domā par bērniem, jo arī bērnus jārada nevis tāpēc, ka vajadzētu saražot pāris dzīves laikā, bet tāpēc, ka vēlies to ar SAVU cilvēku. Uzskati šajā jautājumā, protams, ir ļoti, ļoti dažādi, šis ir tikai mans.
Kā jau te rakstīja, ja ir tomēr šaubas, tad precēties nevajag gan. Reizēm cilvēki mēdz sajaukt pirmskāzu uztraukumus ar šaubām par gaidāmo soli.
Un tad kopā būšanas ilgums bieži vien tiešām nav noteicošais. Man paziņu lokā ir pāris, kurš kopā bija vairāk kā 10 gadus, cilvēki bija pārliecināti, ka kaut kad jau viņi precēsies vai vismaz kļūs par vecākiem, bet tagad viņi katrs aizgājuši uz savu pusi, jo pēc ilgi kopā pavadītajiem gadiem beidzot sapratuši, ka NAV pa ceļam un nebūs.

Liels, liels paldies meitenes par pieredzi!

Piebildīšu, ka ja apprecētos, laulība noteikti nebūtu īslaicīga (mēs vispār vēl pirms sagājām kopā bijām draugi vismaz 2 gadus), bet tas laimīguma līmenis būtu vidējs. Un visu mūžu gan jau arī, ka nenodzīvotu. Tomēr vīrietis ir tiešām foršs un savādāka rakstura sievietei es noteikti ieteiktu ar viņu būt kopā. Mums arī pašiem ir daudz pozitīvu brīžu piedzīvots, bet laikam uz tā pamata, ka līdzīgi patīk pavadīt laiku kopā nevis raksturu saskaņas dēļ. Vienlaikus nekas tik slikts mūsu attiecības nekad nav bijis, līdz ar to pieņemt stingru pārliecību, ka lūk tāpēc un tāpēc es šķiros ir grūti. Bet stingra, racionāla doma ir tā, kura palīdz saglabāt veselu saprātu pie lielajām šķiršanās sāpēm. Sāp taču arī iniciatoriem ne tikai pamestajiem :(

Ja tu jūti, ka nevajag precēties, tad nedari to. Tiešām. Nevajag iepīties vēl dziļāk, jo tad būs grūtāk tikt projām.

Kad mani bildināja, biju pārsteigta, mazliet apjukusi, ļoti priecīga, bet taureņu nebija. Toties, kad gatavojamies kāzām, izvēlējāmies dziesmu pirmajai dejai - skatoties uz viņu, iedomājoties, kā pie altāra viņam teikšu "jā" un viņš būs mans vīrs - taureņi lido pat pa ausīm ārā

+1
Šis arī par mani.
Un nevienā brīdī neesmu šaubījusies par to vai jāvārds bija pareizā izvēle.

Bet reizēm liekas, ka nešķiros dēļ bailēm..bailēm, ka tomēr sāpēs, ka nesatikšu labāku

Man liekas, ja ir šādas domas vai vispār domas par to, ka varbūt šķirties, varbūt kkur ir kāds labāks un šis nav īstais, tad precēties nevajag. Vnk...nevajag.

Nav jau tā, ka sajūtām pēc bildinājuma uzreiz jābūt tādām, kā filmās rāda. Taču tas jau nenozīmē, ka laimes asaru iztrūkums liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā ar attiecībām. Un sivietēm vispār sajūtas stipri ietekmē hormonu līmenis attiecīgajā cikla dienā. :D

Neprecies, jo tāpat izšķirsieties, esat jūs kopā izdevīguma pēc. ;)

Ar kopīgiem priekšstatiem par atpūtu ir par maz laulības dzīvei. Cilvēks visu mūžu mainās-kas tev un viņam aktuāls šodien, tāds vairs nebūs aktuāls pēc gadiem 5-10.
Ja jums patiešām ir raksturu nesaderība, kā pati raksti, nav vērts bojāt savu biogrāfiju ar neveiksmīgu laulību. Daudziem vīriešiem ir aizspriedumi pret tādām second hand sievām.

Artemzija, kāds sakars izdevīgumam? Viņš man ir mīļš un tuvs cilvēks, vienkārši es šaubos vai to + ir pietiekami daudz lai veidotu ģimeni. Tu nezini kāpēc esam kopā, tāpēc lūdzu nemurgo.

Teika_spolite, nu gan tu pateici - second hand...skarbi gan. Cerams, ka pati nekļūsi par second hand.

Man loti patika tas bildinaasanas momets ,taa sajuuta,ka buusu sieva...Es nekad neesmu aizdomaajusies par to,ka dziivosu lauliibaa liidz sirmam vecumam...arii sajaa lauliibaa es nezinu ,kaa viss beigsies,bet varu teik tikai vienu-izbaudu katru pozitiivo momentu,ko sii lauliiba man sniedz!
Varbuut tas nemaz nav slikti ,ka esiet dazaadi,tas vareetu buut pat interesanti-viens otru papildina!:)

Interesanti, ka manā komentārā pamanīji tikai nenozīmīgu epitetu un tam pieķēries, bet pārējo komentāra jēgu laikam nesaprati :)
Dzīvē visādi gadās, bet ja pēc apprecēšanās izšķiras jau pirmajos 2-3 gados-tas neko labu par cilvēku neliecina. Bezatbildība, vieglprātība, nespēja ar citiem saprasties, vienoties un citus adekvāti novērtēt, utt.

Man liekas ,ka vistrakaakais ,kas noverots peedeeja laikaa cilveekos - nepacietiiba,steiga,taada sajuuta,ka nav vairs atlicis daudz "dziivot sajaa pasaulee",cilveeki visu loti grib sasteigt ,izdziivot visu "vienaa elpas vilcienaa",nemaak priecaaties par mazaam lietaam.