Nu ar vīru ir tā, ka mums diezgan atšķirīgs dzīvesveids. Ja šķirtos, tad drīzāk es būtu iniciators. Savus bērnus viņš novārtā neatstās nekad, to zinu pavisam droši.
Pirmajam bērnam tagad apaļš gads, visu gadu esmu mazo pārsvarā audzinājusi viena. Viņam hobijs citā pilsētā, daudz laika tur pavada. Ikdienas rūpes par mazo ir uz maniem pleciem. Labi, maxu kripatiņu viņš iesaistās, vairāk tikai rotaļās, ne ikdienas rūpēs. Sajūta, ka viņam šķiet pietiekami ar atnesto naudu, kas arī nav maz un to, saprotams, novērtēju. :)
Uzmanības deficīts - nekad neesmu karājusies kaklā, tagad daudz prasa bērns, vai pareizāk, man gribas visu mīlestību dot tikai mazulim. Zinu, ka par maz uzmanības veltu vīram, bet te atkal koks ar 2 galiem - viņš or aizņemts tik ļoti ar savu hobiju, ka nekas cits viņu neinteresē. Pastaigās ar mums nāk ļooooooti reti, kopīgi izbraucieni ir tuvu "0". Un tas viss atsaldē. A kā sevi piespiest mīļumam?