Es nezinu, es laikam nevienu tā uz randiņu neesmu aicinājusi, tikai pēc tam, jau attiecībās esot. Bet, ja es aicinātu, tad es uzskatītu par pašsaprotamu, ka es maksāju, nu, vismaz par sevi noteikti. Bet man vispār taisni otrādi vienmēr ir bijis - ja tev kauns piedāvāt pašai samaksāt, tad man parasti kauns, ja vīrietis pārāk bieži par mani maksā. Tad man uzreiz ir tā stulbā sajūta, ka viņš tā kā nopērk no manis kaut kādu apsolījumu - uz seksu, uz attiecībām utt. Protams, tā jau nav, bet tas tā zemapziņā man iesēdies, jo es pārāk bieži esmu gājusi uz randiņiem vienkārši tāpat, for fun, ar čaļiem, kuriem uz mani bija nopietnāki nolūki.
Parasti, kad vīrietis aicina, es gaidu, ka viņš maksās pirmajā randiņā, bet tālākajos man patīk, ka viss tā puslīdz līdzīgi tiek dalīts.