Dīvainas bailes

Es ticu reinkarnācijai, tāpēc domāju, ka notiek pārdzimšana citā ķermenī (jaundzimušā, nevis jau iepriekš ar citu dvēseli apveltītā, protams).

Šādas bailes no nezināmā ir absolūti normālas. Man arī bieži uznāk šie "a kas tur būs, a kāpēc, ai kā negribās". ĪPaši traki, ja uznāk pirms miega, tad ilgi nevar galvu "atslēgt". Bet jo pieagušāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka pēc šādām domām, uznāk liela vēlme savu dzīvi pildīt ar maksimāli vairāk pieejamām emocijām, notikumiem. Kā saka netērēt laiku uz sviestu. Nedzīvot pēc sistēmas "darbs-dīvāns", kā dzīvo 60% no populācijas.

Kā pārējās uzskata?

Palasi Maikla Ņūtona grāmatas, tas ir tradicionālais ieteikums.
Man vienmēr par šādām lietām ir bijusi interese ;) Es reinkarnācijai neticu, es vienkārši zinu, ka tāda ir. Cilvēks ir mūžīgs, izpausmes ir dažādas.

Mani nebaida tas, kas būs pēc tam. Lai kas tur arī būtu - tas būs normāli un ar visiem. Mani vairāk biedē tas, ka es nezinu kā tieši nomiršu. Vai tā būs sāpju agonija, vai mierīga "aiziešana" vecumdienās guļot gultā...?....