Man bija kādi 5 gadi. Nedēļu apmēram (Jebkurā gadījumā daudz dienu tur nebija) pirms Ziemassvētkiem, ar māsu (tobrīd 7 gadi) spēlējām paslēpes. Es paslēpos omes skapī, bet tur atradu visādas foršas lietas. Aiztikt, protams, neko neaiztiku, jo omes skapī neko ņemt nedrīkst. Kad Ziemassvētku vakarā izsaiņojot dāvanas, man bija tikusi lelle no skapja un māsai tik pat redzētas lietas, man kaut kā ātri viss salikās pa plauktiņiem. Vilšanās nebija, bija dusmas nākamajā gadā, kad man atkal sāka par Salavecīti stāstīt. Sadusmojos, aizlaidu pa gaisu rokā tobrīd esošo mandarīnu un pateicu, ka zinu, ka dāvanas ir omes skapī. Kopš tā laika mani vairs nemānija. Kādu brīdi vēl tā Salaveča sāga mājās bija, mani pierunāja mazajam brālim neko neteikt, bet tas arī nebija uz ilgu.