Zinu, ka palīdzēt manā gadījumā neviena te nevar, bet vienkārši gribas kaut kur izraudāt savu sāpi, jo tā jau mēdz būt - izrunājoties bieži vien kļūst vieglāk..
Īstenībā dzīve nekad nav mani lutinājusi un nekad nav gājis viegli (kaut gan citreiz padomāju - ko es vēl raudu dēļ tā, ir taču cilvēki, kuriem ir vēl daudz grūtāk...). Dzīvoju pagaidām vēl ar vecākiem, māte ir slima, līdz ar to strādāt nevar, vien savas nolaidības, muļķības un ietiepības dēļ arī pie ārstiem viņa neiet, un lai vai kā es censtos viņu piespiest to izdarīt - viņa neies.. Līdz ar to - nesaņem nekādu naudu par invaliditāti. Tēvu, savukārt, pa lielam vispār neinteresē nekas - regulāri dzer, strādā gadījuma darbus. Līdz ar to - ienākumi ir minimāli un neregulāri, pie tam - kāds gan labums no tā, tāpat aiziet alkoholam..
Un tad esmu es - nepārtraukti uztraucos un domāju par to, kur rast naudu, lai paēstu, apģērbtos, nomaksātu komunālos maksājumus .. Pašreiz es vēl mācos, tādēļ man arī ienākumi nav nekādi lielie - tik, cik stipendija, kā arī 50€ mēnesī no radiniekiem.. Palīdzēt viņi man spētu, bet atsakās to darīt, jo ar mani attiecības viņiem ir labas, ar pārējo manas ģimenes daļu attiecības ir sabojājuši jau pasen.. Kādu laiku strādāju, bet darbu pēc nostrādātiem 4 mēnešiem nācās pamest, jo tur, kur strādāju es, nācās strādāt nenormālas stundas par nesamērīgu samaksu, un tas ļoti traucēja mācībām.. Bet šobrīd es neredzu nekādu citu iespēju kā atkal iet strādāt, jo neviens cits to darīt netaisās. Esmu darba meklējumos, esmu aizsūtījusi savu CV uz vairākām vietām, es ceru no kādas vismaz sagaidīt atbildi.
Man daudzi ir jautājuši - kādēļ neej prom un nedzīvo atsevišķi? Esmu apdomājusi šādu variantu, bet man ir nepilngadīga māsa, kura tad tur paliek.. Un es reāli nu nespēju viņu atstāt vienu..
Es vienkārši esmu nogurusi no tās atbildības nastas, kuru man nākas uzņemties uz sevi, es esmu nogurusi no visa, citreiz vienkārši gribas visam atmest ar roku - bet es zinu, ka nespēju dzīvot tā, kā ir pieraduši dzīvot vecāki. Man ir bijusi grūta un smaga bērnība, un vienu es esmu sapratusi - tā, kā es esmu dzīvojusi līdz šim, savu dzīvi pati es nekad mūžā tā neveidošu..
Es pat nezinu kādēļ to visu rakstu.. Vienkārši vajadzēja to kādam izstāstīt.
10
