Kad saproti, ka laikam tā stunda ir situsi, attiecības beidzas

Varbūt pamēģini pateikt visu to kā ir? Un ja tas nelīdz, tad pārtrauc tagad, lai nav jāturpina mocīties. ;)

Varbūt jums derētu nomainīt vidi, ja strīdi ir par nebūtiskām lietām? Citreiz vienkārši rutīna un ikdiena kā ritenī bojā garastāvokli un rodas kašķi no nekā... Ja tomēr strīdi ir kādu fundamentālu lietu dēļ, tad atliek tik visu kārtīgi izrunāt reiz par visām reizēm un nonākt pie kaut kāda kompromisa. Citādi - ceļš tiešām vedīs uz šķiršanos.

Gribi teikti, ka viņš ir vienīgais vainīgs pie tā, ka jum ir strīdi? Acīmredzot nav īsti ko glābt, ja jau abi negribat strādāt pie attiecībām.

Ja tu attiecībās biežāk raudi, nekā esi laimīga tad labāk viņas izbeigt.

sugar, no vienas puses tev ir taisnība. No otras puses, lai cik tas stulbi nebūtu, ne visi PROT izrunāties un ieklausīties. Ne visi māk savu sāpi noformulēt tā, lai otrs to neuztvertu kā kārtējo uzbraucienu/zāģēšanu/strīdu/bezjēdzīgu drāmu. Sevišķi tas attiecināms uz situāciju, kad tā problēma un strīdi, kad tas viss ir ieildzis, "ielaists" (kā slimība) un tāpēc vairāk sāpīgs.

Ko darīt - īsti nezinu. Manus centienus "izrunāties" mana otra puse arī ne vienmēr ir gatava saprast; pieņemu, ka otras puses mēģinājumus runāt, savukārt, es uztveru ar aizvainojumu un dusmām. Saprotu autori, palīdzēt nevaru, varu tikai nenosodīt un nebraukt virsū, ka "nav īsti ko glābt".

Izraušanās no rutīnas un vides pamainīšana, domāju, ir prātīgākā doma, kas šobrīd ir pavīdējusi. Meklē varbūt sev kādu papildus hobiju. Varbūt jūsu attiecībās kvantitātes aizstāšana ar kvalitāti varētu līdzēt - ej uz teātri, ej uz kursiem, brauc ciemos, lai tad, kad atnāc mājās pie mīļā cilvēka, tu būtu atpūtusies, labā garastāvoklī un nebūtu tik viegli pavelkama uz kašķiem.

Veiksmi!

centos runāt, teicu lai nekaitina mani nebojā man dienu sakot stulbas lietas,

kas ir šīs lietas?
ja viņš tevi kaitina, tad diemžēl nekas labs tur nebūs. Iespējams, viņš pat rīkojas normāli un nekas traks tur nav, bet tevi viņā kaitina pilnīgi viss un tu saasināti visu uztver.

Par ko jūs strīdaties ? Ir kādi globāli jautājumi, vai vnk gribās vienam uz otru izgāzt savas dienas dusmas un otru pāraudzināt. Ja pirmais – tad diskutējiet kā pieauguši cilvēki & atrisiniet pašu problēmu; Par pāraudzināšanu – jāaizmirst. Visiem mums ir trūkumi, bet ir lieli trūkumi & mazi trūkumi - sadzīvo vai meklē citu.

Viņam ir apriebies strīdēties, tā pat man, centos runāt, teicu lai nekaitina mani nebojā man dienu sakot stulbas lietas..

vtf ?

Par to kaitināšanu... tā tas ir, ka visvairāk no dienas gaitā sakrātajām negācijām cieš nevis tiešie vaininieki, kuri pa pilienam vien ir gandējuši dienu, bet mājinieki. Mājās pārnākot beidzot var iekārtoties ērtāk, aizmirst pieklājības frāzes un savaldību, beidzot kādam var norūkt – „nekaitini mani, sakot stulbas lietas”. Vai tiešām draugs ir tas, kas sabojā tavu dienu ?

Strīdi ir neizbēgami jebkurās attiecībās.
Lai attiecības uzturētu normālas ir jāprot arī piekrist otram, kad šķiet ka pašam ir 100% taisnība. Un jāiemācās paklusēt katru reizi kad gribas cirst pretī. Tas ir grūti un bieži vien šķiet neiespējami, bet ļoti palīdz izvairīties no nevajadzīgiem strīdiem.
Tas nav draugs, kolēģis vai paziņa kam strīdoties var pierādīt savu pareizo taisnību. Tu strīdies ar savu tuvāko, ar to kuru, iespējams, būs ģimene un daudzi gadi kopā. Visi cilvēki vairāk vai mazāk ir egoisti un strīdā piekāpjoties otram var justies pazemoti vai apvainoti.
Bet tā kā lielākā daļa strīdu ir par nenozīmīgām lietām un ar sakāpinātām emocijām tie var pārvērsties skandālos, tad ir vērts ziedot savu "pareizo taisnību" miera labad.

Ko mēs iegūstam uzvarot strīdā - savu taisnību un sabojātas attiecības (vismaz uz kādu laiku)

Dionysus +++

Vēl jo vairāk - lielai daļai cilvēku aizvainojums pēc katra strīda sevī glabājas ilgu laiku un jo šo kašķu vairāk, jo vairāk sāpju, kam krāties. Tāpēc arī rodas tā nolemtības sajūta attiecībām, ''kāda jēga, mēs taču nederam kopā'' un ''netiksim ar to visu galā'' u.c.

Pie problēmu risināšanas jāķeras laikus. Bez runāšanas, sapratnes un kompromisu meklējumiem nekādas attiecības nesanāks.

Es uzskatu, ka lēmums par attiecību izbeigšanu ir jāpieņem, esot mierīgai nevis emociju iespaidā. Pati tā izdarīju, kad emocijas gāja pa gaisu, kad tiešām bija sajūta, ka viss, pietiek, bet kad nomierinies un saproti, ka nekas traks jau nebija, ir par vēlu kaut ko labot.

turpināt katru nakti raudāt kamēr neredz, un gaidīt to dienu, kad viss beigsies?

Pēc personīgās pieredzes..tādas attiecības, kurās katru nakti jāraud, nav vērts turpināt.. Ir tiešām foršāki vīrieši, kas nepieļaus, ka mīļotā sieviete tik slikti jūtas..

Ja jums ir strīdi visu laiku, tad nav jēgas turpināt attiecības. Šķirieties mierīgi un paārstējiet nervus. Par ko diviem cilvēkiem visu laiku ir tik ļoti jāstrīdas? :D

Vienās attiecībās es pati biju kā lupata, raudāju katru vakaru spilvenā , jo netikām galā ar strīdiem savā starpā, ja es vēlējos piekāpties un atrisināt to mierīgi, viņš nē. Vēlējās parādīt savu ego un pierādīt savu taisnību, rezultātā sāpināja mani. Esmu ievērojusi arī, ka cilvekiem arī ir principi attiecībā uz strīdiem, mans ex vienmēr teica, ka strīdi nogalina visu, tā ir kā sega ,kas pārsedzas ,kam siltam pāri, es nekad tam nevēlējos piekrist.

Tas nav draugs, kolēģis vai paziņa kam strīdoties var pierādīt savu pareizo taisnību. Tu strīdies ar savu tuvāko, ar to kuru, iespējams, būs ģimene un daudzi gadi kopā. Visi cilvēki vairāk vai mazāk ir egoisti un strīdā piekāpjoties otram var justies pazemoti vai apvainoti.
Bet tā kā lielākā daļa strīdu ir par nenozīmīgām lietām un ar sakāpinātām emocijām tie var pārvērsties skandālos, tad ir vērts ziedot savu "pareizo taisnību" miera labad.

+ Pilnībā piekrītu.

Lai attiecības uzturētu normālas ir jāprot arī piekrist otram, kad šķiet ka pašam ir 100% taisnība. Un jāiemācās paklusēt katru reizi kad gribas cirst pretī. Tas ir grūti un bieži vien šķiet neiespējami, bet ļoti palīdz izvairīties no nevajadzīgiem strīdiem.

++

Ko dod tas, ka pārnāks mājās labā garastāvoklī. Ja priekšā sagaida viens pūslis. Man bija tā, ka riebās mājās iet. Esmu jau te rakstījusi, ka neneožēloju, ka aizgāju. Tagad esmu satikusi vīrieti kurš neļaus man raudāt un justies slikti. Kuram rūp ko daru un kā jūtos. Atceroties kā jutos iepriekšējās attiecībās un cik daudz asaru tika izliets. Priecājos, ka tas viss beidzās. Uzskatu ka tie trīspadsmit gadi bija laba dzīves skola.
.

Nē, nu, protams, ka pie attiecībām IR jāstrādā, bet ja strīdas par totālākajiem sīkumiem un strīdēšanās ir kļuvusi par hobiju, neredzu iemeslu, kāpēc nevarētu izbeigt attiecības un šķirties kā normāli pieauguši cilvēki?

Un starpcitu, es neuzskatu, ka strīdēties attiecībās ir normāli. Jā, neesmu nodzīvojusi laulībā 20 gadus, bet attiecību pieredze man ir un uzskatu, ka nu baigi ir jāpaanalizē strīdi. Ja gadās kāds strīds retu reizi, tad ir ok, bet šeit jau ir strīdēšanās non-stopā un līdz ar to tas vairs nav normāli! Kāda tur mīlestība, ja katru dienu viens uz otru bļauj? Kāda tur cieņa? Kāda jēga katru vakaru raudāt spilvenā "mīlestības" dēļ? Un ir pagājuši tikai 2 gadi.... ir vērts aizdomāties!

Nesen izlasīju tādu frāzi: "Otrs cilvēks mums ir dots, lai padarītu dzīvi laimīgāku, nevis sarežģītāku".
Attiecībās tomēr jābūt uz viena viļņa, nevis jākaro vienam pret otru, tur nekas labs neiznāks. Pati zinu un tagad varu salīdzināt, piekrītot šim:

Pēc personīgās pieredzes..tādas attiecības, kurās katru nakti jāraud, nav vērts turpināt.. Ir tiešām foršāki vīrieši, kas nepieļaus, ka mīļotā sieviete tik slikti jūtas..

Protams, sīki strīdi var būt, bet ne jau tādi, kas tik ļoti nomāc, ka katru nakti jāraud.

Piekrītu visu komentāru viedoklim, dionisyus pateica visprecīzāk. Bet es nebļaušu, lai šķiraties. Jums abiem tikai ir jāizrunājas un jāsaprot, ko vēlaties redzēt nākotnē. Man ir pieredze iz dzīves. Mans brālis visu laiku strīdējās ar savu meiteni, katru dienu viņa izplūda asarās, brāli viņas asaras kaitināja. Mēs visi teicām, lai viņi beidz viens otru mocīt un šķirās. Tad nāca lūzuma punkts šovasar, kad viņu strīds ieilga uz 3 dienām. Bija brīdis, kad viņiem bija jāizšķiras, ko darīt tālāk, kā dzīvot turpmāk. Viņi izrunājās, viens otru uzklausīja un nolēma palikt kopā un strādāt pie savām attiecībām. Tagad abi laimīgi gaida svētkus, pērk kopīgi dzīvokli un strīdu praktiski nav. Tiklīdz rodas nesaskaņas, viņi mēģina uz poblēmu paskatīties no otra skatu punkta, parunājas un viss ir kārtībā.

Man ir bijis līdzīgs periods (ļoti garš), kad katru dienu bija strīdi, pārsvarā dēļ manas greizsirdības, pārmetumiem, aizdomām, neuzticības, mani neapmierināja arī viņa darbs (ka maz laika pavadām kopā), viņa hobiji, viņa draugi.. Vairākas reizes runājām, ka tā vairs nevar turpināt.. Bet es vienmēr solīju, ka labošos, prasīju lai pamēģinām vēlreiz..

Un es tiešām pēc katra trakā strīda apņēmos - vairs netaisīt scēnas ne par ko, netaisīt scēnas par lietam, kuras nevar mainīt. Izglāba tas, ka uz 1 mēnesi draugs devās prom no LV darba darīšanās. Es pa to laiku visu apsvēru, izanalizēju savu rīcību - ka lai viņu nepazaudētu, man jāsaprot - es nedrīkstu otram kaut ko aizliegt, pieprasīt, pāraudzināt. Katram ir savs darbs, uzskati - man jāmaina savu attieksmi, nevis pārmest bet gan pielāgoties un salikt visu tā, ka abiem ir labi!

Ja tu tiešām vēlies nepazaudēt to cilvēku, paņem pauzīti, apdomā savu rīcību, dēļ kā ir strīdi un kā to vari novērst. Varbūt tā vienkārši ir rutīna. Bet varbūt esat pārāk atšķirīgi :(

Man vēl ļoti palīdzēja tas, ka sāku aktīvi sportot. Aizeju un tur izlieku visas savas sliktās domas, ka nav pat spēka par neko taisīt skandālus. :D Un vēl ja vēlos kaut ko pārmest vai ir uznākusi greizsirdība, tagad man ir likums - nogaidīt kā minimums līdz nākamajai dienai, tad pārdomāt vēlreiz vai tiešām ir reāls pamats pārmest. (99% gadījumos nav )

Dionysus +++++

Nu tieši tā arī ir - ja otru cilvēku mīli, tad jāsaprot, ka šie strīdi būs, savureiz jānorij krupji un sava patiesības cīnīšana. Sevišķi, ja tas ir par nenozīmīgām lietām, piemēram, cik kurš reizes šajā nedēļā miskasti nesis ārā, tāpēc otrs attiecīgi tātad "neko nav darījis pie mājas sakārtošanas" :D Nu piemēram.

Tiešām, jautājums - par ko jūs strīdaties? Ja nesapas kādi globāli jautājumi, kas tiešām varētu kaitēt attiecībām, tad, jā, piekrītu, laikam nav jēgas mocīties un jāiet katram savu ceļu.

No vienas puses arī izklausās, ka jums abiem riebīgi un vienādi raksturi abi spītīgi, nepiekāpīgi. Bet, kas nav uzreiz spriedums attiecībām - vienkārši, jau atkal tas vārdiņš, abiem jāmeklē kompromiss.