Man ir tieši tāpat - vienā brīdī pozitīvisms var iet pāri malām un otrā brīdī, gribas vienkārši ielīst gultā un žēlot sevi. Neesmu iemācījusies to kontrolēt, tur pie vainas laikam mana attieksme pret dzīvi, būtībā esmu pesimiste, neesmu apmierināta ar savu dzīvi. Visi protams uzreiz saka dari kaut ko, maini kaut ko utt., bet liekas, ka vairs jau nav jēgas.
Esot gan ar kādu kopā, labi pavadot laiku ar draugiem utt. jūtos labāk, viss aizmirstas. Man laikam tas garastāvokļa kirtums ir tad, kad ienāku savā istabā, un vienkārši esmu viena.